Sekas būs divējādas. Pirmām kārtām no mums var aiziet jaunie zinātnieki, arī tie, kas savā laikā bija atbraukuši atpakaļ uz diezgan labiem noteikumiem. Viņiem var zust interese, viņi var aizbraukt atpakaļ uz ārzemēm, jo kontakti jau nav zuduši.
Vai tādi ir daudzi?
Precīzi nav zināms, bet runā, ka ap simtu varētu būt. Dažādas kvalifikācijas un līmeņa, bet apmēram tik. Arī, ja viņi neaizbrauc, bet aiziet strādāt citās sfērās, mūsu zinātnei tas tik un tā būtu zaudējums.
Bet otra veida sekas būtu spēcīgais demoralizējošais trieciens pa palikušajiem, kuriem praktiski nebūtu vairs motivācijas kārtīgi strādāt. Jo, zūdot Eiropas fondu naudai, finansējums samazinātos vairāk nekā divas reizes. Jau tā spiedīgajos pašreizējos apstākļos varat iedomāties, ko tas nozīmētu.
Cik reāla ir iespēja, ka tas tiešām varētu notikt?
Tas var gan notikt, gan nenotikt. Viss faktiski atkarīgs no tā, kas notiks līdz ar 2014. gada iestāšanos, kad beigsies visi ES struktūrfondu finansējumi un jaunais nebūs sācies. Galvenā problēma ir tajā, ka mūsu birokrātiskajos apstākļos pāreja no viena uz otru ir ilga, pat vairāki gadi. Atceros, ka iepriekšējais finansēšanas periods beidzās 2006. gadā un jaunais vēl 2008. gadā tā īsti neiesākās.
Varbūt būs mācījušies un kļuvuši žiperīgāki?
Kļūdas nav tikai pie mums, bet arī Briselē. Latvijas problēma ir tā, ka, ja no valsts budžeta netiks kompensēts gada vai pusotra iztrūkstošais struktūrfondu finansējums, tad būs tas, ko teicu iepriekš. Latvijā tas nozīmētu apmēram divarpus reižu lielāku finansējumu no budžeta.
Pašlaik uz beigām iet arī zinātniskās infrastruktūras finansējuma cikls, kā īstenošana varbūt sniegsies arī drusku pāri 2014. gada atzīmei. Bet tad? Tad tā laboratoriju un tehnoloģiju izstrādes aparatūra apstāsies, jo nebūs, kas nodrošina tās ekspluatāciju.
Vai tas neizklausās pēc burbuļa - ka tiek pirkts tāpēc, ka var nopirkt? Attiecīgi: kas ir akūtāks - paredzamais naudas trūkums vai sistēmas sakārtošana?
Labu sistēmu par naudu nopirkt nevar. Un otrādi - sakārtot sistēmu bez naudas arī nevar. Kas vajadzīgs vairāk, ir atkarīgs no tā, kur tā nauda nonāk. Ja vecajā sistēmā un diezgan zemas kvalitātes institūtos, tad diez kas nav. Lai gan konkrēti uz ERAF naudu ir bijusi stingra atlase, ne visi institūti saņem arī infrastruktūras finansējumu. Tā naudiņa arī nav tik sevišķi liela - uz visu Latvijas zinātni apmēram kā vienas lielas Rietumu universitātes vajadzībām.
Mēdz gan domāt, ka arī mūsu cilvēkpotenciāls nav sevišķi lielāks par vienu lielu universitāti Rietumos.
Tā jau ir. Esam izsēti un izkaisīti pa sīkām institūcijām un tēmām.
Tad primārais tomēr ir reformas jautājums?
Noteikti, un jau sen. Paši zinātnieki pirms pāris gadiem ierosināja starptautisku zinātnisku izvērtējumu Latvijas zinātnei - pēc struktūras, administrācijas un kvalitātes viedokļa. Tas prasītu apmēram miljonu latu četru gadu laikā, ko Finanšu ministrija un valdība uzskatīja par naudas izšķērdēšanu. Tagad tomēr domā, ka vajag gan, un mēģinās «pa lēto» kaut kādu pētījumu nopirkt. Bet «pa lēto» var būt visādi.
Vai var reformēt augstāko izglītību atsevišķi, vai arī tas jādara kopā ar vidējo izglītību?
Tas ir sarežģīts jautājums. Ja runājam par augstāko izglītību vispār, tad jums noteikti ir taisnība. Bet augstākā izglītība sastāv no divām daļām - universitātēm un pārējām augstskolām, un šīs pārējās ir stipri saistītas ar vidējo izglītību. Un universitāšu reforma bez zinātnes reformas arī nebūtu pareizi, jo tās nav nodalāmas viena no otras.
Ja neskaitām ekspertu sniegto visas sistēmas izvērtējumu, kas ir akūtākais no darāmajiem darbiem zinātnes reformā?
Akūtākais pašlaik ir apjēgt, kas notiks pēc 2013. gada. Otrs ir birokrātiskais slogs, kas kā sērga ir pārņēmis Latvijas zinātni. Pēdējo desmit gadu laikā tas ir pieaudzis neaptverami. Šī briesmīgā birokrātija tika ieviesta līdz ar Eiropas struktūrfondu ienākšanu un nu sāk pārņemt arī valsts finansēto zinātni. Ne vien vadītājiem, bet ierindas zinātniekiem ir jāraksta papīru kaudzes ar bezjēdzīgiem datiem, kurus neviens nelasa, toties tas ir pēc instrukcijām.
Vai mēs paši varam nolemt, ka to nedarām?
Jā, jo tur ir daudz pašiniciatīvas. Es spriežu pēc ES tiešajiem projektiem, kur arī ir birokrātija, bet ne jau nu novesta līdz tādam absurdam. Dažkārt noteicošā loma nav arī projekta zinātniskumam, bet otršķirīgiem faktoriem - līdztiesības iedibināšanai, sabiedrību informējošiem pasākumiem u.tml. Tas pievilina veiklus zēnus un meitenes, bet zinātniskais faktors tajā ir sekundārs.
Vai sakāt, ka Latvijas zinātnes pastāvēšana ir atkarīga no Eiropas līdzfinansējuma?
Pašlaik tā izskatās. Zinātne pašlaik strādā - un ne slikti -, tikai pateicoties Eiropas finansējumam. Tik tālu nav nevienā valstī, jo zinātnes finansējumu no 2008. gada esam samazinājuši apmēram divarpus reižu. Kamēr Eiropa līdzfinansē, dzīvot var, bet tas ir līdz zināmam brīdim.
Ja prasīšu par perspektīvām, sūtīsit mani uz Finanšu ministriju.
Ne tikai. Ir jau arī Ministru kabinets un Saeima, kas savulaik pieņēma likumu par zinātnes budžeta finansējumu - ka tam ik gadu jāpieaug par 0,15%, līdz tas sasniedz 1,5% no IK, bet tas tiek ignorēts jau kuro gadu. Vajadzētu vien turēties pie tā, ko paši apņēmušies.
Intervēja Didzis Meļķis