Valdības darba kārtībā nonākuši vairāki būtiski jautājumi (energoefektivitātes rīcības plāns, priekšlikumi būvniecības publiskajos ūdeņos regulējumam u. c.), kas tieši skar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas darbības sfēru. Tāpēc jauna ministra drīza apstiprināšana ir īpaši aktuāla, jo tieslietu ministre nevar ilgstoši mēģināt «nosegt» arī VARAM jautājumus.
Ja notiek savdabīga rokāde - līdzšinējais ministrs Cilinskis kļūst par ministrijas parlamentāro sekretāru, savukārt šī posteņa ieņēmējs Naudiņš par ministru -, pārrāvumiem un negludumiem VARAM politiskās vadības darbā it kā nevajadzētu būt.
Tomēr daži ieteikumi Naudiņam. Tas, ka viņam ir samērā neliela pieredze valsts pārvaldes darbā, nebūtu, kā saka, mirstamā vaina kaut vai tāpēc, ka, spriežot pēc viņa personīgās interneta mājaslapas (viena no labākajām starp Latvijas politiķiem), Naudiņš saprot komunikācijas nozīmi. Tas savukārt dod pamatu cerēt, ka viņš spēj mācīties un uzklausīt zinošākus cilvēkus. Tajā pašā laikā Naudiņam vajadzētu saprast, ka tas, ko viņš rosināja «nerīdzinieka» statusā Saeimā, ministra postenī paužams piesardzīgāk. Piemēram, nebūtu labi, ja viņš turētos pie savas idejas par uzņēmumu ienākuma nodokļa pilnīgu vai daļēju nonākšanu pašvaldību rīcībā. Runa nav tik daudz par finanšu ministra kaitināšanu, cik par to, ka šī ideja praksē nozīmētu tikai lielus priekus Rīgai, kur reģistrētas lielākās kompānijas, savukārt citas pašvaldības nebūtu sajūsmā. Īpašs nodokļu režīms pierobežas novadiem u. c. Naudiņa idejas - interesanti, tomēr atvēlēto laiku ministra postenī vajadzētu veltīt VARAM iesākto darbu novešanai līdz jēdzīgam rezultātam.
Ikvienam politiķim ir tiesības uz savu, tā teikt, īpašo viedokli, tomēr Naudiņam jārēķinās, ka hokeja spēlēšana ar Baltkrievijas diktatora Lukašenko komandu vai simpātijas pret Alijevu valdošo klanu Azerbaidžānā izraisīs daudzus jautājumus un komentārus, kas pašam Naudiņam var likties netaisnīgi. Lai izpaliktu publiku, protams, uzjautrinoši, bet no darba darīšanas viedokļa nevajadzīgi «iekritieni», Nacionālajai apvienībai vajadzētu ar savu ministru vairāk komunicēt (vai atceraties NA neveiklo - jo partija tika nostādīta notikuša fakta priekšā - taisnošanos par dažiem bijušās kultūras ministres izgājieniem?). Var diezgan droši prognozēt, ka Cilinskis būs lielisks palīgs nozares jautājumos, bet PR nav viņa stiprā puse. Plus Latvijas ministru mūžīgā problēma - viņi ātri vien apaug ar saviem miniatūrajiem galmiem, kuru vēlmes, maigi sakot, ne vienmēr sakrīt ar partijas uzstādījumiem, nemaz nerunājot par tik romantisku tēmu kā valstiskās intereses. Arī šīs problēmas mazināšana ir partijas - šajā gadījumā NA - rokās.
Straujumas valdība strādā pārāk sarežģītā laikā, lai varētu atļauties politiku «kā parasti».