Jaunākā paaudze to pat neatcerēsies, bet lielākā daļa no Vienotības politiķiem politikā ienāca kā Jaunais laiks. Tas bija jau vairāk nekā pirms desmit gadiem, un tā bija partija, kas būtiski atšķiras no šodienas varas partijas Vienotība.
Jaunais laiks necieta interešu konfilktus - visā pieprasīja caurpīdīgumu. Mazākā aizdomu ēna politiķim bija nepieņemama - ne tikai Jaunā laika biedriem, bet arī tai nevalstisko organizāciju grupai, kura uzturēja visaugstāko latiņu politikā. Un vienlaikus atbalstīja Jauno laiku, kas nepārtraukti runāja par tieši tām vērtībām, kuras uzsvēra arī Delna un Providus.
Ap 2002. gadu citādi reaģētu uz interešu konflikta situācijām, kurās ap 2012. gadu nonāk, teiksim, premjers Valdis Dombrovskis un viņa juridiskā padomniece, ģimenes biznesa partnere Sandra Bukane vai vides un reģionālās attīstības ministrs Edmunds Sprūdžs un viņa padomniece, advokāte, ministra un vienlaikus biznesa grupas pārstāve Rīgas brīvostas valdē Inga Antāne.
Savukārt Latvijas krājbankas lieta vairs nav tikai morālas vai ētiskas dabas jautājums. Nav tikai jautājums, kas skar kāda biznesa intereses kādā ostas daļā. Latvijas krājbankas krahs ietekmē Latvijas ekonomiku kopumā. Un arī maksātnespējas procesa viens vai otrs risinājums atstāj iespaidu uz valsts ekonomiku. Krājbankas sanācija vai bankrots neskar tikai un vienīgi bankas noguldītāju vai akcionāru intereses. Tam, ka ir nolemts Krājbanku virzīt bankrota virzienā, jau ir sekas, kas skars visu Latvijas sabiedrību.
Vienlaikus bankas maksātnespējas procesa risinājums ir svarīgs plašam personu lokam, kuras ir cietušas Krājbankas notikumā. Arī šeit aizdomu ēnas, caurspīdīguma un interešu konflikta jautājumi Krājbankas gadījumā nav teorētiski. Tiem var būt tiesiskas sekas. Jo cietušie jebkurā brīdī var vērsties tiesā arī pret Latvijas valsti, apšaubot maksātnespējas procesa gaitu, neskatoties uz to, ka maksātnespējas administrators KPMG Baltics ir kompānija tīklā ar starptautisku vārdu.
Jo KPMG grupa ir konsultējusi Vladimiru Antonovu nozīmīgos viņa biznesa jautājumos, piemēram, Antonovam iegādājoties Snoras banku. Ar to vien vajadzēja pietikt, lai valdība, FKTK un tiesa būtu bijušas dubulti piesardzīgas šīs grupas uzņēmuma virzīšanā par Krājbankas administratoru. Maksātnespējas administratori nav deficīts - bija plašas iespējas piesaistīt tādu, kuram nevarētu pārmest ne mazāko interešu konfliktu, nevarētu saskatīt mazāko aizdomu ēnu.
Diemžēl notika pretējais - neviens nav bijis piesardzīgs - ne valdība, ne regulators, ne tiesu vara. Rodas sajūta, ka Latvijas krājbankas likteni lemjošās puses nojauta, ka līdz šim skaļākie korupcijas kritizētāji šoreiz paklusēs, jo ir politiski saistīti ar varas partiju, kas nosaka svarīgākās lietas valstī. Klusums jau palīdz strādāt.