Latvijas konstitūcijai pastāvēšanas ilguma ziņā var pielīdzināt Austrijas pamatlikumu, kas pieņemts 1920. gadā. Savukārt Norvēģijas konstitūcija līdz mūsdienām ir saglabājusies no 1814. gada. «Norvēģiem konstitūcija ir valodā, ko vairs nelieto, bet viņi ar lepnumu to uztur, jo konstitūcija ir valsts pamats,» stāsta J. Pleps. Modernākās konstitūcijas ir izvērstākas un detalizētākas, savukārt Latvijas Satversme salīdzinoši ir lakoniskāka un šaurāka. «Mēs regulējumus ieviešam ar grozījumiem. Piemēram, stājoties Eiropas Savienībā, papildinājām Satversmi ar normām par to,» pauž jurists.
Zatlera Reformu partijas (ZRP) valdes locekle Sandra Sondore-Kukule, kura citu Eiropas valstu konstitūcijas pētīja bijušā Valsts prezidenta Valda Zatlera Konstitucionālo tiesību komisijas ietvaros, pauž, ka tās tiek saglabātas vēsturiskās pietātes dēļ. «Piemēram, Norvēģijā tā ir tāda pietāte pret to valsts iekārtu un karaļa pilnvaru regulējumu, kas sākās turpat no 1700. vai 800. gadiem, kas, protams, tiek labota papildus. [...]. To valstu pieredze rāda, ka var sadzīvot ar vēsturiski ļoti senu dokumentu, kas patiesībā nosaka valstu pamatus, un atsevišķus regulējumus iespējams slīpēt,» viņa saka. Piemēram, 1787. gadā pieņemtajā ASV konstitūcijā līdz mūsdienām ir saglabātas tās pamatā ieliktās vērtības un cilvēku brīvības, kas radušās no apgaismības laikmeta idejām.
Debates par nepieciešamību mainīt sen pieņemtu konstitūciju notikušas Šveicē un Somijā. «Abas valstis, tuvojoties jaunajai tūkstošgadei, izdomāja, ka nepieciešams modernizēt konstitūciju. Šveicē bija 1874. gada konstitūcija un Somijā - 1919. gada. 90. gadu beigās abas valstis veica konstitūcijas revīziju - nevis būtiski kaut ko pārskatīja, bet pieņēma jaunus tekstus,» stāsta J. Pleps. Savukārt Ungārijā jauna konstitūcija stājās spēkā šogad janvārī. Līdz ar to tika nomainīts 1949. gadā pieņemtais valsts pamatlikums, kas pastāvējis arī pēc komunistiskā režīma sabrukuma. Tomēr jaunā konstitūcija izpelnījusies plašu starptautisku kritiku, jo tajā saskatītas slēptas autoritārisma pazīmes. Citu valstu vidū izceļas arī Lielbritānija, kurai nav vienotas rakstiskas konstitūcijas. Britu nerakstīto konstitūciju veido virkne dažādu likumu.
«Lielākās valstīs skaitliski parasti ir divpalātu sistēma. Tur senāts jeb augšpalāta savā ziņā kalpo kā filtrs apakšpalātas lēmumiem. Mazākās valstīs augšpalātas funkciju realizē prezidenta institūcija,» parlamenta modeļus, kādi redzami Eiropas valstu konstitūcijās, iezīmē S. Sondore-Kukule. Tomēr prezidenta pilnvaru apjoms ne vienmēr ejot kopsolī ar noteikto ievēlēšanas kārtību. «Piemēram, Čehija nupat [grozījumi stāsies spēkā 1. oktobrī] mainīja prezidenta ievēlēšanas kārtību. Turpmāk Čehijas prezidentu ievēlēs tauta, bet pilnvaru regulējums lielos vilcienos nav mainīts,» viņa stāsta. Turpretī Itālijā, kas ir parlamentāra valsts ar ierobežotām prezidenta tiesībām, valsts galvai ir tiesības atlaist parlamentu bez referenduma un konkrētu nosacījumu uzskaitījuma.