Iekšlietu ministrijas pārstāvis Jānis Bekmanis skaidro, ka Latvijā par jaunas vielas iekļaušanu aizliegto vielu sarakstā lemj valdība, bet Saeima pēc tam nosaka vielas apmērus, no kuriem iestājas kriminālatbildība, un, kamēr tas nav izdarīts, par vielas izplatīšanu sodīt nevar. Savukārt Lietuvā gan aizliedzamo vielu, gan tās apjomu nosaka veselības ministrs. «Cik stāstījuši Lietuvas kolēģi, kā jauna viela parādās, viņiem vajag trīs līdz četras nedēļas, lai to kriminalizētu. Mums, piedodiet, vajag gadu,» viņš sūrojas. Iekšlietu ministrija (IeM) savulaik jau esot līdzīgu risinājumu piedāvājusi ieviest arī Latvijā, bet Saeima to noraidījusi.
Arī Igaunijā «legālo narkotiku» aizliegšana ir daudz raitāka. Vidēji tas prasa trīs mēnešus, turklāt ir iespējama arī daudz ātrāka alternatīva, Dienai stāstīja Igaunijas Zāļu valsts aģentūras (ZVA) pārstāve Eda Lopato. «ZVA jebkuru vielu var pasludināt par medicīnisku produktu, un vairākos gadījumos tā dēvētās legālās narkotikas esam tā klasificējuši. Tas parasti notiek pēc muitas lūguma un nozīmē, ka šādu vielu tirgošana sabiedrībai, reklamēšana un imports ir aizliegti,» viņa norāda.
Savukārt Zviedrijā jau pirms gada stājies spēkā tā sauktā pagaidu aizlieguma likums, kas muitniekiem un policistiem dod tiesības konfiscēt ne tikai tās vielas, kas jau atzītas par narkotikām, bet arī vielas, kuras valdība tikai varētu par tādām atzīt nākotnē. J. Bekmanis gan norāda, ka par šī likuma sniegtajiem rezultātiem spriest ir pāragri: «Paraugi ir dažādi, bet visur šī likumdošana ir «svaiga», tādēļ vēl īsti droši nevar pateikt, cik tā ir efektīva. Tam ir nepieciešams laiks.»