No lata esam atvadījušies. Skumji. Latam vārda sakne kopēja ar Latviju, un, šķiet, ka valūta, himna un karogs pieder pie valsts pamatiem. Bet noteikumus diktē Eiropa. Ko vēl bez eironaudas šogad vezumā atvilks zirgs? Zinām, ka tā būs jauna valdība. Gribētos jau, lai tās darbošanās būtu mērķtiecīga, ambīcijas veselīgas, un taisnīga attieksme pret sabiedrību apvienotos ar augsti organizētu prātu. Pagaidām starp valdību un reālo situāciju valstī ir milzīga distance.
Sociālās nevienlīdzības mazināšana varas elites izpratnē ir starpības likvidēšana starp nabagu un vēl nabagāku. Citiem vārdiem - bomzis materiālā ziņā tiks pielīdzināts pensionētam skolotājam, kas visu mūžu godprātīgi strādājis.
Starp citu, par tiem pašiem bomžiem. Būtu ļoti interesants pētījums, kā viņi par tādiem kļuvuši, kas bijuši agrāk, no kā tagad pārtiek, kur nakšņo, un cik viņu, kaut aptuveni, ir. Kas ir tie cilvēki, kuri sēž uz ietves ar vai bez sunīša pie autoostas un tunelī ar ziedojumu kastīti. Vai tie ir kapitālisma upuri, kuri nav spējuši orientēties skarbajā realitātē? Bet arī viņi, jādomā, ir mūsu valsts pilsoņi, potenciāli vēlētāji.
Labklājības ministre paziņojusi, ka tuvākajos piecos gados jaunrade šai jomā nav iespējama. Neticu. Jaunrade iespējama vienmēr, jo dzīve nekad nesastingst.
Mainās sabiedrība, mainās izpratne par morāli, kultūru, mākslu. Man patika Krievijas filma Tantiņas - bez vardarbības un agresijas, lieliska aktieru spēle. Izgāju no kinoteātra gaišā noskaņā. Bet profesionālu kinokritiķu atsauksmēs uzzināju, ka šī filma pie mums nokļuvusi krievu komerckino invāzijas dēļ un domāta skatītājiem, kuri atminas vienoto PSRS kultūrtelpu. Nebija jau šī kultūrtelpa tik noniecināma. Toties tagad cieņā kinoopusi ar supermodernizētu vidi un primitīviem, agresīviem mačo - trilleri un šausmu filmas.
Arī mūsu budēļus un ķekatas no latviskās kultūrtelpas gandrīz izspieduši Helovīni. Bet runāt latviski ar angļu akcentu ir stilīgi. Saka, ka valodas un kultūras mijiedarbojas... Mūsu gadījumā mijiedarbība ir vienpusēja. Ar kropļotu valodu, bez savām tradīcijām drīz kļūsim pelēki eiropilsoņi.
Izlasīju godājama, talantīga, tautā iemīļota skaņraža rakstītās domas. Komentēt grūti, jo, būdami laikabiedri, šķiet, esam dzīvojuši dažādās pasaulēs, līdz ar to mainījies arī skatījuma leņķis.
Rīga kļuvusi par Eiropas kultūras galvaspilsētu, un zirgs savā vezumā atvilcis milzumu kultūras pasākumu. Tā ir dāvana mums visiem. Kā teica Valsts prezidents, tad izbaudīsim to!
Bet, domājot par dažādiem uztraukumiem kā sabiedrības, tā personīgajā dzīvē, gribas atcerēties augstākās gudrības patiesības. Garīdznieka dievkalpojuma beigu vārdi mēdz būt: «Miers ar jums!» vai «Ejiet ar mieru!» Tad lai ir miers mūsu mājās un sirdīs šai satraukumu pilnajā laikmetā!