Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrība paziņojusi, ka veidos reklāmas kampaņu pret pašreizējo Latvijas deputātu Eiropas Parlamentā (EP) pārvēlēšanu EP, jo uzskata, ka šie politiķi esot «rupji ignorējuši iedzīvotāju vajadzības pēc kvalitatīvas un pieejamas veselības aprūpes». Protams, var strīdēties, cik vispār EP deputāti var ietekmēt veselības nozares budžeta veidošanu un sadali kādā no dalībvalstīm, tomēr šoreiz, šķiet, arodbiedrību vairāk aizvainojis tas, ka deputāti nav atbildējuši uz nozares nevalstisko organizāciju (NVO) vēstuli 2012. gada novembrī. Attiecīgi - lai gan arodbiedrības vadītājs Keris neizceļas ar konstruktīvu attieksmi (vienkārši sakot, gadu no gada tiek prasīts papildu finansējums, nerunājot par strukturālām problēmām nozarē), iemesls antireklāmas kampaņai ir leģitīms - par augstprātību ir jāmaksā.
Arodbiedrības pieteiktā attieksmes demonstrēšanas forma, lai gan Latvijā maz lietota (ja neskaita publicista Lapsas aktivitātes un vēl dažus mēģinājumus), ir plaši izplatīta, piemēram, ASV (t. s. attack ads). Līdz ar to konspirāciju teorijas, kas tad nu Kerim lēcies un «kam tas ir izdevīgi», būtu nevietā - arodbiedrība cīnās, kā to uzskata par pareizu, izmantojot citās valstīs tradicionālu metodi.
No sabiedrības (vēlētāju) viedokļa, antireklāmu žanram ir savi plusi un mīnusi. Priekšvēlēšanu kampaņās kandidāti parasti sacenšas, kurš pārliecinošāk solīs, izskatīsies patriotiskāks, kompetentāks utt. Savukārt retāk tiek atgādināts par kandidātu iepriekš pausto, (ne)paveikto - daļēji to, protams, dara konkurenti, tomēr šāda kritika pašsaprotami neizceļas ar objektivitāti. No šāda viedokļa - nav nemaz slikti, ja konkrēta nokaitināta profesionālā grupa publiski pasaka savu vērtējumu šādā televīzijas reklāmas formā, jo, godīgi sakot, žurnālistu aptaujāto nozaru ekspertu viedokļi citādi ir grūti pamanāmi.
Nosacīti sliktā ziņa ir tā, ka antireklāmas parādīšanās var jau tā murgaino informatīvo lauku priekšvēlēšanu periodā vēl vairāk piesātināt - tā teikt, piemērs aizrauj. Piedevām kāds gribēs tādā pašā formā atbildēt uz pārmetumiem un attīstīt savu kā upura tēlu, vēl citi pirks raidlaiku, lai kādu aizstāvētu utt. - ja vien ir nauda, informatīvo lauku šādi var piepildīt par 110 procentiem. Tas galu galā kaitētu pašām antireklāmām. Un, protams, ir risks, ka skaļāk savu sakāmo arī šajā ar partijām nesaistītajā segmentā pateiks tie, kuriem vairāk naudas.
Var, protams, teikt, ka informatīvajā telpā jau tā ir par daudz negatīvisma. Var piekrist, tomēr ir arī pamats uzskatīt, ka kādas profesionālās grupas negatīvisms tomēr ir saturīgāks un pamatotāks nekā politiķu pašu un mediju piekoptais. Līdz ar to, lai gan konkrētā persona Keris, atkārtošos, neizraisa dziļu sajūsmu, pati forma mēģinājumam ietekmēt politiku ir interesanta un piesardzīgi apsveicama. Ar diviem nosacījumiem: NVO aktīvisti nodrošina informāciju par šādu reklāmu izmaksām un naudas avotu; neaizmirst, ka viņi pauž savas NVO sāpi un vēlmes un attiecīgi neiesaistās partiju intrigās (piemēram, kādu pasaudzējot).