Pastāv lietas, par kurām, vērtējot Zatlera Reformu partijas (ZRF) startu, nav vērts piktoties. Ja vien runa nav par krietnu laiciņu kopā pavadījušu draugu un domubiedru grupu, jaunu partiju personālais sastāvs bieži ir raibu raibais. Tajā noteikti ir aprēķina vadītie, tajā noteikti ir arī tādi, kuri vīlušies kādā citā partijā (t. i., citas partijas eksbiedra statuss nav nāves spriedums), un tādi, kuri partijām līdz šim gājuši ar līkumu. Ja atceramies, cik bieži jau esošajām partijām nācies taisnoties par to biedru rindās it kā klusi iekļuvušajām melnajām avīm, nav korekti vīpsnāt par atsevišķiem, maigi izsakoties, kolorītiem tēliem ZRF «pirmajā iesaukumā».
Nopietnāks ir jautājums, vai mums ir darīšana (vismaz šobrīd) ar sabiedrisku kustību vai politisku partiju. Ir izskanējis, ka ZRF ekonomisko programmu izstrādā tāds cienījams cilvēks kā Vjačeslavs Dombrovskis. Tomēr partija nu tapusi, bet par šo programmu dzirdēts (kur nu vēl diskutēts) faktiski nav. Partijas kodolā ir uzņēmēji, kuriem noteikti ir empīrisks un pietiekami precīzs priekšstats par konkrētām ekonomikas jomām (nodokļi, iepirkumi, investīcijas), bet ar to ir par maz partijai, kura pretendē uz varu, tātad uz vadošo versiju par to, kā veidosies nākamā gada budžets, ko darīt ar sociālo budžetu utt. Piemēram, Dombrovskis klātesošajiem vēstīja, ka augstākajā izglītībā vajadzētu pāriet uz t. s. Austrālijas modeli, bet jautājums, kur ņemt lielās summas tā ieviešanai. Ja ZRF rosina iedzīvotāju ienākuma nodokļa atlaides atkarībā no bērnu skaita ģimenē (tā gan nav jauna ideja), tad ZRF ambīcijām uz varu vajadzētu nozīmēt arī to, ka ir skaidrs priekšstats, ko šādas atlaides nozīmē budžeta ieņēmumu daļai un kā samazinājumu kompensēs. Ko nozīmē «etniskās robežšķirtnes pārkāpšana» ļoti konkrētos izglītības vai valsts valodas lietošanas prasību aspektos? Grūti spriest. Respektīvi, vismaz pašlaik ZRF vairāk atgādina sabiedrisku kustību, kuras biedrus vieno sajūtas, ka «kaut kas ir jādara» un «tā turpināties nedrīkst».
Te vietā iebildums, ka daudzas partijas sākušas ar pareiziem lozungiem bez to precīza atšifrējuma. Tomēr ZRF gadījumā būtiskā atšķirība ir tā, ka paša eksprezidenta slavenā lēmuma Nr. 2 rezultātā jaunajai partijai nav laika ieskrieties un nesteidzīgi pārdomāt, kā saka, precīzus dzimtenes glābšanas plānus - līdz vēlēšanām un attiecīgi tikšanai pie varas (vismaz tāda taču ir ZRF ambīcija) atlikuši daži mēneši. Rezumējot: vismaz pagaidām liekas, ka ir radusies kārtējā, sarunvalodā izsakoties, normālā partija ar saviem plusiem un mīnusiem, tikai nav skaidrs, kur paslēpies solītais radikālais pagrieziens citas politikas virzienā.