Divas lietas. Detalizēts apvienošanās modelis, ko var arī īstenot. Otrs - kā mēs pie šī modeļa nonākam. Līdzšinējais dokuments, mūsuprāt, ļāva izdarīt konceptuālu izvēli starp dažādiem modeļiem un tad jau detalizēti analizēt šo vienu risinājumu. Valdības uzdevums ir izpētiet tomēr sīkāk visus trīs risinājumu variantus.
Par ko ir jārunā? Pirmkārt, satura veidošana, kas sevī iever, kas sevī ietver arī sabiedriskā pasūtījuma veidošanu. Otrkārt, pārvaldība, kas sevī ietver juridisko statusu, juridiskos aspektus, kā mēs nonākam pie vienotā medija. Treškārt, finansiālie aspekti - gan finansēšanas kārtība, ejot uz vienoto modeli, gan tas, cik vidēji gadā izmaksātu satura ražošana. Respektīvi, ir jāaprēķina nepieciešamās investīcijas, kā tas līdz šim noticis, arī t. s. kārtējās darbības izmaksas apvienošanās situācijā, jo tas ir būtiski, lai saprastu, cik šis medijs satura ziņā pats ražos, cik iepirks, programmas apjoms utt. Un visbeidzot - tehnoloģiskās platformas izveide, arhitektūra, vajadzības.
Negribu provocēt uz priekšgājēju kritizēšanu, tomēr, klausoties teiktajā, rodas jautājums: 2012. gadā mēs sākām domāt, kādu sabiedriskā medija saturu mēs gribam, - nav mazliet iekavējies?
Bet tā ir - mums jāsaprot, kādu saturu mēs gribam, arī tas, kādi ikdienā būs tie atskaites kritēriji, kā mēs testēsim, vai ir sabiedriskais labums. Saturs nozīmē arī programmas apjomu, mums jāsaprot, ko mēs varam atļauties, tas savukārt ir saistīts ar ilgi cilāto jautājumu par sabiedrisko mediju aiziešanu no reklāmas tirgus utt.
Es negribētu teikt, ka jau šobrīd funkcionējošā likumdošanā nebūtu pietiekami precīzi noteikts, kam ir jābūt saturā, - jautājums vairāk ir par ikdienas darbības modeli, kā samērot finansējumu ar atdevi, kā vadīt šo procesu. Ir jautājums par satura tematisko sadalījumu, ko mēģināsim noskaidrot ar fokusa grupu palīdzību. Īsi sakot, trūkst ne tik daudz uzstādījuma, cik detalizēta īstenošanas modeļa.
Izdzirdot vārdus «detalizēts modelis», sabiedrisko mediju žurnālisti teiks, ka padome grib ietekmēt viņu darbu...
Nu jā, tomēr mēs esam valsts kapitāla daļu turētāji sabiedriskajos medijos, mums ar to ir jānodarbojas. Vēl vairāk - mums ir uzmanīgāk jāklausās ne tik daudz tas, ko saka mediji, cik tas, ko saka nodokļu maksātāji, kuriem ir tiesības zināt, par ko viņi maksā. Es personīgi stingri iestājos par to, lai skaidri būtu redzams, kur aiziet budžeta nauda. Paskaidroju: ir priekšstats, ka viss, ko redzam vai dzirdam sabiedriskajos medijos, ir sabiedriskais pasūtījumus. Tā var teikt, tomēr neaizmirsīsim, ka sabiedriskie mediji darbojas arī reklāmas tirgū, ka tiem ir komerciālā darbība. Piedodiet, bet šobrīd tas viss ir sajaukts kopējā katlā. Un manis pieminētais detalizētais modelis palīdzētu šīs lietas nodalīt un padarīt caurskatāmākas.
Minēšu konkrētu piemēru. Šonedēļ valdība, lemjot par šā gada budžeta grozījumiem, atbalstīja arī vairākus ieguldījumus Latvijas Radio un Latvijas Televīzijā, runa ir par pietiekami lielām summām, apmēram četriem miljoniem latu. Vajadzību sarakstā, piemēram, ir pārvietojamā televīzijas stacija. LTV jau agrāk nāca uz padomi un pierādīja, kāpēc tāda vajadzīga, apsvēra iespēju ņemt kredītu tās iegādei, norēķināties no pašu ieņēmumiem. Tagad valsts to summu piešķirs, tātad faktiski LTV radīsies diezgan būtisks ietaupījums. Rodas jautājums - kur šis ietaupījums tiks novirzīts? Saturam? Kaut kam citam? Ja saturam, tad tieši kādos virzienos. Jo, piedodiet, ja jums iedod naudu, tad kaut kādiem, teiksim, jauniem raidījumiem jābūt jau šogad.
Nav noslēpums, ka nacionālās komerctelevīzijas jau gadiem saka: mēs arī spējam un gribam izpildīt sabiedrisko pasūtījumu, dodiet tik šurp...
Mums ir tendence mēģināt vienlaikus iet divos virzienos... Piemēram, LTV ģenerāldirektors raksta vēstules, ka viņš grib gan budžeta nauda, gan maksu no kabeļu operatoriem... Līdzīgi ar jautājumā skarto tēmu. Es esmu diezgan skeptisks. Ja mēs runājam par valsts atbalstu nacionālajām komerctelevīzijām (LNT, TV3), tad, piedodiet, tad jau obligātās retranslācijas atcelšana ir vistiešākais valsts atbalsts, es runāju par to, ka šīs televīzijas varēs prasīt samaksu no kabeļu operatoriem. Tas ir viens. Otrs - tiek diskutēts par sabiedrisko mediju aiziešanu no reklāmas tirgus, kas gan pēc LNT un TV3 apvienošanās izskatās diezgan strīdīgi - tad jau nacionālo televīziju segmentā reklāmas tirgū faktiski paliktu tikai viens spēlētājs...
Es sabiedriskā pasūtījuma novirzīšanu komercmedijiem redzu citā aspektā - reģionos -, jo mēs redzam, ka sabiedriskie mediji šo tematiku nesedz. Protams, ir jārunā par reģionālo komercmediju redakcionālo neatkarību un kvalitāti, tomēr ir skaidrs, ka viens Latvijas Radio ar trim reģionālajiem korespondentiem (Liepājā, Valmierā un Daugavpilī) ir par maz.