- Ko tad dara tavs otrais dēls? - vēlēdamās turpināt uzkāroto sarunu, viņa apvaicājās.
- Nuja, Pranuks strādā televīzijā. Varbūt pazīstat arī viņu. Viņš sevi nosaucis par Maksi Vakaru.
Jūlija bija pārsteigta. Maksi Vakaru pazina visa Lietuva. Pēkšņi viņa sajuta kaut ko līdzīgu greizsirdībai pret sievieti, kurai pieder divi braši dēli, lai gan agrāk nekad nebija nožēlojusi, ka bērnus tā arī nav dzemdējusi. Tāpēc viņa spēja vien izteikt:
- Tas tikai ir numurs!
- Nuja, viņi ir ļoti atšķirīgi. Kā uguns un ūdens.
- Kurš tad no viņiem ir ūdens?
- Vaidie, nemaz nezinu! Kā kuro reizi, - Violeta nosmējās, - reizēm Praniņš iesvilstas, bet Tadis viņu dzisina, reizēm - pretēji.
Jūlija nodomāja, ka vismaz pēc ārienes abi brāļi līdzīgi. Abi kārni, izstīdzējuši, garām kājām un rokām, vienādi garenu sejas ovālu, identiskām spāņu grandu bārzdiņām un tumšiem matiem. Vienīgi Tada piere bija augstāka, lai to varētu nosaukt arī par matu noiešanu. Kā visi cilvēki, kas sargā katru matiņu, pakausī viņš bija saspraudījis astīti, kuru, tiklīdz uztraucās, sāka tīt ap pirkstu. Liekas, itin kā daļu no savas galvas apmatojuma Tadis nodevis Pranam, jo šis vienmēr bija izspūris, gluži kā viņam no smadzenēm būtu pūtis centrbēdzes vējš. Cits vīrietis ar šādu matu daudzumu būtu uzskatīts par nevīžīgu vai nolaidīgu, toties Maksim Vakaram tas nozīmēja stilu, šarmu un eleganci. Ne jau velti reizēm ziņlīdzēs viņš nosaukts par iekārojamāko Lietuvas līgavaini. Piepeši Jūlijai kvēli iegribējās noskaidrot Sargeņģeļa ģimenes statusu.
- Vai mazbērni jums jau ir?
- Diemžēl nav, lai gan stipri gaidu. Pranuks ir tāds vējagrābslis, bet Tadis par daudz svēts, neviena sieviete viņam nav pa prātam. Par viņa laulībām nemaz nesapņoju, ja nu vienīgi tad, ja viņš sāktu draudzēties ar kādu meiteni. Lai nu viņš būtu kāds būdams, vīrietim tomēr vajadzīga sieviete. Citādi pavisam saskābs.
- Tad lai kādreiz viņš atnāk ciemos, paskatīsimies, ko rāda kārtis, - Jūlija izmeta makšķeri, - viņš sapratīs, ka tā ir nevis kāda plika zīlēšana, bet gan draudzēšanās ar augstākajām sfērām. Tādas lietas viņam taču interesē.
- Vai, nemaz nezinu! Kādu padomu došana viņam nav iespējama. Visu izlemj pats. Stipri spītīgs. Un - ļoti jūtīgs. Pat pārlieku stipri. Viņš ir kā bez ādas. Man ar viņu vienmēr bijušas mokas. Paldies Dievam, vismaz pašlaik šā tā ieķēries dzīvē. Kamēr vēl bija bērns, domāju, ka galīgi aizies postā.
- Kāpēc?
- Ek, tas ir garš stāsts! Eju ieviest kārtību.
Paņēmusi slaukāmos un tīrīšanas līdzekļus, Violeta izgāja no virtuves. Jūlija palika viena un atkal sāka vīstīties pretrunīgajos stāvokļos. Viņa varēja priecāties, ka Tadis nav precējies un viņam nemaz nav nevienas sievietes. No otras puses ņemot, viņa mazliet satraucās, ka viņš tik nepieejams. Draudzēdamās ar vīriešiem, līdz šim Jūlija nebija saskārusies ne ar kādiem īpašiem šķēršļiem un parasti dabūjusi to, ko uzkārojusi. Ko viņa gribēja tagad? Īstu, dziļu un visu pārņemošu mīlestību, kura turpināsies tik ilgi, kamēr nāve viņus šķirs. Lūkojoties no Nebūtības krasta, šāda kārošana likās visnotaļ naiva. Taču, kamēr viņa vēl dzīva, Jūlija tiecās pēc sievietes laimes vārda tiešajā izpratnē. Tā viss sācies. Kā tas beigsies? Savas dzīves pēdējos mirkļus Jūlija neatcerējās.
Grāmatu meklējiet grāmatnīcās