Kopš jaunības mani ļoti interesējusi vēsture, situācija pēc Otrā pasaules kara. Es kādu laiku strādāju armijas izlūkdienestā. Tur daļa no mana darba bija sekot līdzi politiskajiem un ekonomiskajiem notikumiem otrpus dzelzs priekškaram. Tas deva man zināšanas un vairoja interesi. Kad 1982. gadā kļuvu par ārlietu ministru, tas bija pēdējais ļoti sarežģītais aukstā kara posms. Mana īpašā interese par Baltijas valstīm, arī Poliju joprojām bija ļoti dzīva. Pirms tam es biju daudz ceļojis pa Poliju, Čehoslovākiju, bet nekad nebiju bijis Baltijas valstīs.
Man arī bija sajūta, ka mēs varējām būt jūsu vietā. Otrā pasaules kara pēdējās dienās tas izšķīrās dažu stundu laikā - vai Dāniju atbrīvos briti, kā tas notika, vai Sarkanā armija. Manas zināšanas par vēsturi man vienmēr likušas domāt, ka arī mēs varējām būt tādā pašā situācijā.
Kad sākās viļņošanās Baltijas valstīs un pie jums atklātībā nāca patiesība par Molotova-Ribentropa paktu, pēkšņi bija iespējams sazināties ar cilvēkiem šajās valstīs. Es biju ļoti ieinteresēts veidot kontaktus ar viņiem. Viens no tādiem bija Mavriks Vulfsons. Tāds bija arī Lennarts Meri.
Kad baltieši sāka prasīt starptautisku atzīšanu, bija tikai dabiski, ka Dānija kopā ar citiem bija atbalstītāju pirmajās rindās. Situācija tajā laikā bija sarežģīta, jo pie varas bija Gorbačovs, kas bija uzsācis citas labas lietas, un lielās valstis Eiropā uzskatīja, ka nevajag šūpot laivu un radīt problēmas Gorbačovam. Man kā mazas valsts pārstāvim likās tikai dabiski, ka nevaram ļaut lielām valstīm izlemt mūsu likteņus, tāpēc turpinājām aizstāvēt Baltijas valstis. Dānija nekad nebija atzinusi Baltijas valstu «norīšanu». Mums bija formāli spēkā esoša Baltijas valstu atzīšana no 1921. gada, un pie tā mēs arī palikām.
1990. gada decembrī Kopenhāgenas centrā mēs atvērām Baltijas informācijas biroju. Atklāšanā bija maza ceremonija ar triju Baltijas valstu ārlietu ministru - Meri, Jurkāna, Saudarga - piedalīšanos. Katrs no viņiem saņēma savu atslēgu, katram tur bija savs kabinets, birojs darbojās kā sava veida vēstniecība. Tā bija ļoti dramatiska diena, jo Maskavā pēkšņi no amata atkāpās PSRS ārlietu ministrs Eduards Ševardnadze. Ministri teica, ka tas nav uz labu, jo liecina, ka sliktie spēki gūst ietekmi Maskavā. Tad sekoja dramatiski janvāra notikumi Viļņā un Rīgā. Februārī mēs ar Baltijas valstīm ārlietu ministru līmenī noslēdzām vienošanos, kurā bija teikts, ka Dānijas valdība uzskata par joprojām spēkā esošu 1921. gada Baltijas valstu neatkarības atzīšanu. Tur bija teikts arī, ka, tiklīdz tas būs praktiski iespējams, atjaunosim diplomātiskās attiecības. Protams, tas bija simboliski. Man tobrīd prātā nevarēja ienākt, cik drīz tas būs iespējams. Šis papīrs, kur mēs atkārtojām 1921. gada atzīšanu, vēlāk kļuva izšķirošs. Tas Dānijai deva iespēju rīkoties strauji 1991. gada augustā pēc puča. Pučs bija pirmdien, un sestdien es saņēmu vēsti no saviem igauņu draugiem, ka viņi esot pārņēmuši savu robežu kontroli.
Varēja uzskatīt, ka tas ir niecīgs iemesls, taču es to izmantoju, lai zvanītu savam premjerministram un prasītu atļauju nekavējoties un pilnībā atjaunot diplomātiskās attiecības. Pēc dažām dienām Kopenhāgenā pa ceļam no Īslandes ieradās trīs Baltijas valstu ārlietu ministri, un mūsu karaliene teica, ka vēlas viņus satikt, pat ja tas būtu vēlu vakarā. Kad ministri nolaidās Kopenhāgenas lidostā, ar mikroautobusu devāmies uz Fredensborgas pili, pa ceļam noturējām formālu tikšanos un parakstījām nepieciešamos papīrus. Ierodoties pilī, spīdēja pilns mēness, ministrus sagaidīja karaliskā godasardze ar mūziku. Visi bija aizkustināti. Pilī gaidīja galms parādes formās, karaliene ar princi konsortu un šampanietis. Tas bija brīnišķīgs vakars.
Dānija ļoti stingri atbalstīja Latvijas ceļu uz Eiropas Savienību un NATO. Vai nav jānožēlo, ka stājāmies ES, nebūdami tam gatavi?
Ja toreiz teiktu, ka jāgaida, kamēr visi ir gatavi, tas nekad nebūtu noticis. Es vienmēr esmu teicis, ka nav būtiski, vai esat gatavi. Svarīgi, ka ir noskaņojums, iespējas tiek izmantotas un esat gatavi uzņemties atbildību. Baltijas valstis, Polija un pārējās bija gatavas darīt tieši to. Tas nekas, ka ekonomika nebija vēl pilnīgā kārtībā, svarīgi bija paplašināt ES. Tas pats bija ar NATO. Bija ļoti svarīgi dabūt NATO trīs Baltijas valstis, kamēr bija tāda iespēja. Beidzot arī izskatās, ka NATO ņem lietas nopietni un gatavo aizsardzības plānus.
Mana pieredze ar visām trim Baltijas valstīm un politiķiem, ko esmu sastapis, arī jaunās paaudzes politiķiem, liecina, ka viņi uztver lietas ļoti nopietni. Jūsu valstij, protams, ir ļoti smagas problēmas, un vienmēr ir bažas, ka kaut kas var noiet nedaudz greizi, kā mēs to nupat redzējām Ungārijas vēlēšanās, ekstrēmistiem gūstot atbalstu. Jums ir sena vēsture, sacīsim, kā ir, ar korupcijas problēmām. Taču esmu pārliecināts, ka tiksiet ar to galā.
Kādi, jūsuprāt, būs izaicinājumi Latvijai, Baltijas valstīm un ES nākamajos divdesmit gados?
Dienas kārtība, kāda tā ir šodien, ir mainījusies, pat salīdzinot ar to, kas bija pirms diviem gadiem. Mūsu reģionu un it īpaši jūsu valsti krīze ir skārusi smagāk nekā citas vietas pasaulē. Joprojām ir arī izaicinājumi, kādi ir bijuši jau gadiem. Piemēram, ir jānojauc barjeras, kas traucē sadarbībai šajā reģionā, lai cilvēkiem vieglāk ceļot, vieglāk tirgoties, investīcijām vieglāk plūst. Nākotnē svarīgi ir veidot labākas un stiprākas attiecības ar Krieviju. Tas ir ļoti grūti patlaban Putina administrācijas noskaņojuma dēļ. Es esmu to ļoti kritizējis, tāpat esmu kritizējis dažas lielās ES valstis, īpaši Vāciju par to, ka tā ļauj divpusējiem jautājumiem, piemēram, enerģijas jomā, spēlēt lielāku lomu tā vietā, lai ES meklētu kopēju risinājumu.
Polijas prezidenta bojāeja ceļā uz Katiņas piemiņas vietu Latvijas sabiedrībai vēlreiz atgādināja par vēstures skarbumu.
Jā, tā ir vēsture, kas jādara zināma plašākai sabiedrībai. Ir jāuzstāj, lai vēsture tiktu stāstīta, taču jāatrod pareizs līdzsvars, lai nekļūtu par vēstures gūstekni. Liekas, tas bija Tomass Hendriks Ilvess, kurš teica, ka ir jādzīvo ar vēsturi, bet nevar ļaut tai jūs savažot. Bet nevar mēģināt izlikties, ka nav bijuši staļinisma noziegumi.
T.H.Ilvess savulaik teica, ka Igaunija ir vairāk Ziemeļvalsts nekā Baltijas valsts. Vai Baltijas valstis var kļūt par Ziemeļvalstīm?
Jābūt uzmanīgiem, lai to nepadarītu ļoti mākslīgu. Kad mans draugs T.H. Ilvess to teica, es viņam atbildēju - jā, protams, Tomas, jo tu runā ziemeļvalstu valodā, ko visi mēs ļoti viegli saprotam, ha, ha. Ir jāatceras, ka ir Ziemeļvalstu kopienas pamata kodols, gars, identitāte, kas saistās ar vēsturi un valodām. Tie ir zviedri, norvēģi, dāņi, īslandieši. Un tad ir plašāka reģionālā identitāte, kur piederat arī jūs, poļi, Ziemeļvācija, Krievijas ziemeļrietumi. Nevajag pārspīlēt iespēju kļūt par Ziemeļvalstu kopienas daļu, jo tas ļoti viegli var kļūt samākslots. Plašāka sadarbība ir vajadzīga. Ziemeļvalstu sadarbība paplašinās, kļūstot par arvien vairāk ietverošu, un ir ļoti svarīgi ietvert Baltiju. Dānija nesen tika pie jaunas ministres vides un Ziemeļvalstu sadarbības jautājumos. Stājoties amatā, viņas programmā Dānijas prezidentūrai Ziemeļvalstu Ministru padomē bija pieminēta arī nepieciešamība vairot sadarbību ar Baltijas valstīm. Man prieks, ka tas notiks, jo tas nozīmē, ka mana meita ir manī ieklausījusies.