Eiropa apņēmīgi stimulē arvien plašāku saules, vēja un biogāzes izmantošanu ikdienas dzīvē. Tiek izstrādāti arī trešās un pat ceturtās paaudzes atomreaktori, kas ir daudz drošāki un prasa mazāk resursu nekā esošās atomstacijas. Abi varianti ļauj ievērojami samazināt CO2 izmešus atmosfērā, kā arī mazina atkarību no citiem enerģijas piegādātājiem. Līdz galam neatrisinātas gan ir divas problēmas - visai augstās enerģijas ražošanas izmaksas no atjaunojamajiem resursiem un jaunas radioaktīvo atkritumu glabātavas Eiropā.
«Enerģija patiesi ir viens no lielākajiem pārbaudījumiem Eiropai. Pretēji finanšu krīzei ir jārēķinās ar desmitgadēm, kas var būt nepieciešamas, lai noliktu mūsu enerģētikas sistēmu uz jauna, ilgtspējīgāka un drošāka ceļa,» uzskata jaunais ES enerģētikas komisārs Ginters Etingers.
Eiropai ir par ko satraukties - vairāk nekā 50% no ES patērētajiem energoresursiem nāk no valstīm, kas neietilpst Savienībā, lielākā daļa - no Krievijas. Tās konflikti ar Ukrainu un Baltkrieviju jau vairākas reizes ir izraisījuši dabasgāzes tranzīta piegāžu pārtraukumus vairākām ES valstīm, skaidri parādot, ka brīdī, kad ir jādemonstrē politiskie muskuļi tuvākajiem kaimiņiem, ar tālākiem sadarbības partneriem slēgtie līgumi Maskavā nevienu īpaši neinteresē.
Turklāt ir skaidrs, ka nafta un gāze ir energoresursi, kas pasaulē visai pārskatāmā nākotnē ja ne gluži beigsies, tad apjomīgai enerģijas ražošanai vairs nebūs pietiekami. Pēc zinātnieku aplēsēm, nepieciešamajā daudzumā dabasgāze un nafta būs pieejama vēl vidēji 40-60 gadu.