Francijā notika pasaulē pirmais publiskais kinoseanss. Jā, nudien, iespēja skatīties kustīgās bildītes frančiem ir jau kopš 1895. gada 28. decembra, kad brāļi Limjēri Parīzē demonstrēja kinematogrāfu. Šo pirmo projekciju franči diez ko labi neesot uzņēmuši - viņus sabiedēja uz ekrāna redzamās vilciena pienākšanas reālās dimensijas. Krietna daļa skatītāju panikā pameta zāli, lai nepakļūtu zem riteņiem. Kad publika bija pārliecinājusies par ekrāna objektu nekaitīgumu, Francija kļuva par vadošo kino ražotāju pasaulē. Diemžēl pēc diviem pasaules kariem šīs valsts, tāpat kā visas Eiropas, kinoindustrija vairs nespēja panākt Holivudu.
Franču kino jaunais vilnis piecdesmito gadu beigās tomēr neatgriezeniski mainīja kinomākslas novecojušos pamatprincipus - formātus, tehniku, konceptu. Līdzīgi Itālijas neoreālismam tas ir uz sabiedrību vērsts kino. Sešdesmitajos septiņdesmitajos gados kino izgāja no prestižo kino skolu vides un ienāca valsts universitātēs. Tagad teju visas lielākās šīs valsts universitātes piedāvā iespēju apgūt kino zinātnes. Lūk, arī kinomīlestības atslēga! Tās ir karjeras iespējas, darbs, mācības, nenoliedzami arī izklaide. Lillē, kas apmēros līdzīga Rīgai, ir 12 kinoteātru, kur rāda visu, sākot ar grāvējfilmām, beidzot ar visabstraktāko eksperimentālo kino.
Bez prestižā Kannu festivāla notiek daudzi citi, mazāki, kas piedāvā ieskatu pasaules kino, animācijā un īpaši nostalģiskiem kinomīļiem - jau par leģendām kļuvušās filmas. Viens no efektīvākajiem vietējo filmu popularizēšanas paņēmieniem neapšaubāmi ir Avant-premiￃﾨre - filmu pirmizrādes režisoru un/vai aktieru klātbūtnē. Tās pieejamas visiem, ar vienu ierobežojumu - zāles ietilpību.
Parasti uz skatītāju uzdotajiem jautājumiem pēc filmas atjoko vietējie stāri, reizēm tie mēdz būt tik ikoniski režisori kā Fransuā Ozons vai Klods Lelušs. Atceros to īpašo gaisotni Leluša filmas prezentācijā, kur zāli pildīja galvenokārt pusmūža cilvēki. Man aizmugurē sēdošais kungs režisoram atzinās, ka ir uzaudzis ar viņa filmām. Režisora Ērika Lartigo filmas prezentācija pagāja franču superstāra Romāna Djurī ēnā. Traģikomiski, bet skatītāji režisorā klausījās maz. Satracinātie meiteņu pūļi nebeidza staipīt kaklus durvju virzienā, lai visbeidzot ar spiedzieniem atzīmētu Djurī parādīšanos.
Skatītāju un kino attiecības ir interaktīvas; tās nebeidzas brīdī, kad skatītāji iziet no zāles. Kino pieņem dažādas formas, lai atgrieztos jaunās filmās, kas veido notikumus. Aptuveni šādu nākotni es vēlētos redzēt Latvijas kino.