Toreizējā viesnīcas _Meropole_ vīnzine Valentīna Grandāne aicināja pieteikties vīna kursos. It kā daudz jaunu faktu par šo dzērienu es neuzzināju, taču ieguvums bija milzīgs. Šie kursi man iedeva instrumentu, kas manas haotiskās zināšanas palīdzēja sistematizēt un salikt pa plauktiņiem. Tālākais jau bija laika jautājums. Vajadzēja tik dzert un arī nedaudz piedomāt, ko tu dzer.
Sāku dalīt vīnus ne tikai pēc cenas vai krāsas, bet arī izprast vīnogu šķirņu, klimata un daudzu citu faktoru nozīmi garšas veidošanā. Tā pamazām nāk nojausma, kāpēc šis konkrētais vīns garšo tieši tā. Vienam tā nāk ātrāk, citam vēlāk. Vīna zinības teorētiski iemācīties nevar, tāpat par vīnzini, visu mūžu dzerot tikai vienu vīnu, arī nevar kļūt. Nepieciešams nogaršot noteiktu dzēriena daudzumu un uzkrāt noteiktu garšas pieredzes bāzi. Viss atkarīgs no paša cilvēka vēlmes mācīties un uzzināt kaut ko jaunu, pārējais ir tikai tehnisks jautājums. Tomēr arī manas vīna zinības ir nebeidzams process, kas, visticamāk, nebeigsies nekad.