Svarīgi nosaukumi
Helēna Heinrihsone ne reizi vien uzsvērusi, ka neglezno abstrakti, ka viņas darbiem svarīgi ir arī nosaukumi. Jaunajā izstādē Nogleznojumi, kas iekārtota galerijas Māksla XO jaunajās, glamūrīgajās telpās Elizabetes ielā netālu no Mākslas muzeja, kurām ir visas iespējas kļūt par nozīmīgu pieturvietu mākslas mīļotāju maršrutos, gleznu nosaukumi ir it kā nepretenciozi. Tie nepastāsta par gleznām neko daudz vairāk kā pašu nepieciešamāko, lai skatītājs saprastu, kas tad īsti un no kurienes «nogleznots». Gulbju vērotāja purvā, Ūdensroze un stirna, Purvā skrienošā, Lielais purvs, Atspīdumi veido ciklu, kuru skatīties varētu palīdzēt mākslinieces pašas izteikums no iepriekšējās, Nacionālajā mākslas muzejā notikušās personālizstādes kataloga: «Tas man ir azarts - izmantot nosacītā kompozīcijā pilnīgi reālus dabas fragmentus: izgāzta koka saknes, purva haosu vai atspīdumus ūdeni.»
Azartiskums tiešām gleznās gandrīz vai fiziski sajūtams: spilgtās krāsas ņirb, kārtojas laukumos, kurus atdzīvina arvien niansētāki lazējumi un agrāk nemanīti kontūru izplūdinājumi, veidojot džezīgi sinkopētus ritmus. Mazliet cita noskaņa valda darbos Gladiola, lilija, asteres un citas, Asteres naktī, Nakts lidonis - uz satumsuša fona izšķirami ziedu vai nezināmas sugas lidoņu mazliet rēgainie apveidi. Tie aizņem arī vienu trešdaļu gleznas Vecvectēva bēres laukuma, divas atstājot sērojošai figūrai un pavisam tiešiem bēru atribūtiem - zārkam un puķu pušķiem. Šī glezna vedina domās atgriezties pie purva metaforas, kas šķiet spēcīgākā šajā izstādē - kā mānīga virsma, kas šķir virszemi no zemzemes, divas pasaules.
Mānīgā virsma
Heinrihsones glezniecība ir plakana tādā ziņā, ka netiecas modelēt iluzoru telpu un priekšmetu apjomu. Tomēr tas nenozīmē, ka darbiem trūktu dziļuma - vieni laukumi izvirzās priekšplānā, citi iegrimst vidējā un dziļākā plānā, veidojot brīžam skaidri neatšķetināmu telpas režģojumu. Dažās gleznās šim vairākplānu efektam pievienojas it kā straujā kustībā vai vienā acu uzmetienā notverta redzējuma iespaids, kad acs spējusi nofiksēt, piemēram, tikai baltu bērzu stumbru vertikāles, izgāzta koka sakņu tīklojumu vai nejauši uzietu galvaskausu. Taču arī tas var izrādīties tikai māns - atspulgs purva ūdens acī; līdzās reālai, «kadrā» iekļuvušai meitenei rēgojas ūdensmeitas biedējošās acis. Fascinējoši nereāla Heinrihsones purvā iemaldījusies pat zila stirna.
Kādēļ šis garais tēlu un tikai mājienu par tēliem apraksts? Tādēļ, ka Heinrihsones glezniecībā plakne ir atslēgas vārds un, lai gan darbi izstādīti vertikāli un saglabā līdzību ar «logu» izstāžu zāles sienā, pa kuru ielūkoties ainavā, kur tāpat kā mūsējā ir augša un apakša, kreisā un labā puse, telpa mums priekšā un aiz, tos tikpat labi var uztvert kā purva līdzeno virsmu, kurā cietzeme mijas ar slīkšņu, ūdens spoguļi rāda debesis, zem sūnām slēpjas akači. Nekad nezini, kur likt kāju vai šajā gadījumā aci, lai neiegrimtu uz neatgriešanos. Zilās stirnas galva var iznirt gan no krūma, gan, otrādi apvērsta, ielūkoties gleznā no augšas, gladiolas aug visos virzienos, un tās izskatās vienlīdz iespējamas un nereālas, kaut gan nav šaubu, ka tās primāri ir tikai krāsas laukumi uz plakana audekla.
Freida cienītāju ziņā ir interpretēt Heinrihsones uzburtā purva līdzību ar cilvēka apziņas dzīlēm, to, kādā veidā šis meža, sauszemes un ūdens krustojums mums asociējas ar ceļojumu savā paša iekšējā pasaulē, kurā nekas nav drošs un katrs solis ir riskants piedzīvojums. Tā ir daļa no glezniecības maģijas, kuru steigā ne vienmēr izdodas notvert. Heinrihsones gleznas nav virspusējas, tāpēc to atkārtota skatīšanās sola arvien jaunus pārsteigumus. Ja jums šķiet, ka pazīstat Heinrihsoni, jūs maldāties - viņas glezniecība slēpj neskaitāmus akačus, kuros iegrimt ir bauda!
Izstāde apskatāma līdz 19. oktobrim.