Valsts attieksme pret augstāko izglītību pēc neatkarības atgūšanas bijusi kā tajā alus reklāmā, kur ražotājs teicās būt, iespējams, pasaulē labākais arī citās jomās, piedāvājot neticami izdevīgus pakalpojumus. Protestēsit: nevar būt, jo naudas šai jomai vienmēr bijis par maz! Un tomēr - vai neizklausās kā pasakā?
20 gadus valsts budžeta līdzekļi tērēti, lai regulāri papildinātu augsti izglītotu bezdarbnieku rindas vai sagatavotu speciālistus citām valstīm. Akreditētas un finansētas cita citu pārklājošas programmas, neiedziļinoties to nepieciešamībā tautsaimniecībai. Tērēti līdzekļi, apgūstot citu valstu mācību iestāžu pieredzi, bet rezultāts - sasista sile: par valsts naudu tiek sagatavoti darba tirgum nevajadzīgi eksperti, un nav ne jausmas, ko darīt, kad zemās dzimstības dēļ strauji kritīsies augstskolās studējošo skaits.
Taču bieži bezjēgā tērēto budžeta līdzekļu šķiešanā vainīgo, protams, nav. Gluži pretēji - tiek piešķirts apaļš miljons latu «Eiropas naudas», lai pārsimt ekspertu ilgi domātu, kas īsti ar mūsu augstāko izglītību nav kārtībā. Nu, kā tu cilvēks nemīlēsi tik pretimnākošu reklāmdevēju - Latvijas valsti?