Protams, bērni un jaunieši dzīvo tādā vidē, kādu mēs, pieaugušie, esam radījuši. Līdz ar to atbildība par audzināšanas vai neaudzināšanas rezultātiem jāuzņemas visiem kopā. Šodien informācijas apstrādes ātrums prasa no mums ātrus lēmumus, nākas emocijas nolikt maliņā, jo tās ir neproduktīvas. Grūti atzīt, bet tādā steigā zūd lietu, parādību uztveres dziļums. Arī daudzi skolotāji orientējas uz to, ka galvenokārt ir atbildīgi par audzēkņu zināšanu kvalitāti, tāpēc arī radošie meklējumi, jaunākās pedagoģiskās tehnoloģijas tiek virzītas uz audzēkņu intelektuālo attīstību. Nereti audzēkņu personības, emocionālā un sociālā brieduma jautājumi tiek atstāti otrajā plānā, diemžēl arī ģimenēs šīm lietām atliek pārāk maz laika. Parādās ļoti satraucoša tendence - skolās audzināšana tiek aizstāta ar izglītošanu, kurā nepietiekami atvēl cilvēka personības veidošanai, pasaules uzskata un vērtīborientācijas konstruēšanai. Savukārt audzināšanai ģimenē laika neatliek gandrīz nemaz, jo tiem vecākiem, kuri vēl ir Latvijā un paši audzina savus bērnus, aktuālāki ir eksistences un sociālas dabas jautājumi. Rodas «melnais caurums».
Izglītības sistēma Latvijā ir reformu gaidās, iespējams, mainīs standartus, mācību procesa organizāciju, bet, vai izdosies reanimēt kultūrpersonības veidošanās, nacionālās un valstiskās identitātes, emocionālās inteliģences un augstas saskarsmes jautājumus, vēl nav zināms, ja sabiedrība kopumā, un īpaši ģimene, neiestāsies par šīm vērtībām un nenovels visu atbildību tikai uz skolu. Bērns nepieder valstij, skolai, bērns pieder pašiem tuvākajiem - savai ģimenei, kuriem tad arī būtu jāuzņemas smagākā nasta audzināšanā un jāiet roku rokā ar skolu. Lai cik veiksmīgas būtu reformas un profesionāli pedagogi, vecāki ir un būs tie īstākie un labākie savu bērnu audzinātāji, bez sadarbības ar viņiem skolotājs ir tikai saucējs tuksnesī.
Lai mūsdienu informācijas pārbagātajā telpā atrodas laiks sarunām ar Cilvēku - bērnu, vecāku, pedagogu. Un tas jau būs labs un cerīgs sākums ceļā uz audzināšanu!