Esmu viņam ļoti pateicīgs par uzticēšanos,- saka Ēriks Ešenvalds, mūsu komponists, kura mūzika skan visā pasaulē. Šos vārdus viņš sūta no Kembridžas, kuras slavenajā universitātē uz diviem gadiem ir Sv. Trīsvienības koledžas rezidējošais komponists. Taču mūsu sarunas publicēšanas brīdī viņš jau būs Latvijā, lai kopā ar kori Kamēr..., diriģentu Māri Sirmo un solistiem Jāni Apeini, Renāru Kauperu un Valdi Muktupāvelu piedalītos sava jaunā kora mūzikas albuma O salutaris atvēršanas koncertā Rīgas Lutera draudzes baznīcā šovakar, 9. decembrī, plkst. 18.30.
Albuma izlasē ir gan pasaules slavu iemantojušie īpaši Kamēr... radītie darbi Piliens okeānā, kora 20. jubilejai rakstītais mīlas madrigāls Tāls ceļš ar Paulīnas Bārdas dzeju un Dziesmu svētkos skanējušais rituāls Aizej, lietiņ, gan aranžējumi - amerikāņu populārajai lūgšanai Amazing Grace un Renāra Kaupera mīlas madrigālam Mazā bilžu rāmītī, gan fragmenti no pērn veidotā uzveduma Ziemassvētku leģenda. Albuma titulskaņdarbu O salutaris Hostia jau dziedājuši daudzi kori ASV, Vācijā un citur. Tomēr Kamēr... pirmais to paspējis ierakstīt.
Kā iespējams, ka rezidē Kembridžā, taču novembrī piedalījies labdarības koncertos Kurzemē un arī Ziemassvētkus sagaidīsi Latvijā?
Kembridžā sākas studiju brīvlaiks. Mans pienākums ir uzturēties Kembridžā, kamēr rit studiju trimestri, un iesaistīties koledžas dzīvē.
Tava dzīve Kembridžā rit akadēmiskā angļu mierā?
Ritms ir ļoti straujš. Profesori burtiski ieskrien, ātri paēd un steidzas uz lekciju. Fakultātes ir izkaisītas pa visu Kembridžu, tāpēc pat pensionēti profesori pārvietojas ar velosipēdiem. Kembridža man atgādina Amsterdamas centrālo laukumu, kur vienlaikus var redzēt cilvēkus no visām pasaules malām. Tā ir jauniešu pilsēta, angļu miers iestājas tikai studiju brīvdienās. Vietējiem tas ir patīkams brīdis, jo viņi uzskata, ka tikai tad ir īstā Kembridža - klusa un mierīga.
Eju uz koncertiem, dievkalpojumiem, bibliotēkām. Apmeklēju baseinu un mani interesējošās lekcijas. Pēdējā laikā man patīk vērst skatu augšup, un Kembridžā ir viena no labākajām observatorijām. Nekad pirms tam nebiju skatījies zvaigznēs caur teleskopu, bet nu katru trešdienas vakaru trīs stundas pavadu Kembridžas universitātes observatorijā, kur zinātnieki, izmantojot vismodernāko aparatūru, sniedz lekcijas. Piemēram: Cik tālu līdz zvaigznēm?; Marsa izpētes priekšgājēji; Zemes gravitācijas dažādība. Auditorija vienmēr ir pilna (250-300 apmeklētāju). Ja nav mākoņu, seko lekcija zem klajas debess, ar vairākiem teleskopiem pētām Mēnesi vai Jupiteru. Nāk pat četrgadīgi bērni un deviņdesmitgadīgi sirmgalvji. Vēlētos, kaut katrā Latvijas pilsētā mums būtu šāda dzīvā iespēja, jo tādējādi dzimst jaunie zinātnieki!
Priecājos, ka man nav jālasa lekcijas vai jāsniedz meistarklases. Nav pat obligāti jākomponē, tomēr es uzrakstīšu kādu dziesmu brīnišķīgajam koledžas korim. Pētu arī britu sakrālos dievkalpojumu dziedājumus, jo man ir pasūtījums uzrakstīt arī ko tādu. Esmu arī atklājis, ka man tomēr vajag grafiku, kas nākamajā dienā jāizdara. Ja nav grafika, es daudz mazāk padaru.
Kā sadzīvo ar vēstures elpu un sastaptajiem cilvēkiem?
Esmu apmeties universitātes vēsturiskajā ēkā, kurā dzīvojis Īzaks Ņūtons. Tirpas skrien, kad iedomājos, ka slavenais zinātnieks staigājis pa to pašu taciņu. Ir tā pati vieta, tā pati upe, debesis, mākoņi un saule, un nekas nav mainījies, tikai pagājuši 300 gadi. Gribu uzrakstīt serenādi slavenajai Kemas upei, pa kuru braucot laivas stūrmanis joprojām ar garu kārti atsperas pret upes dibenu. Lielākoties Sv. Trīsvienības (Trinity) koledžā pulcējas matemātiķi, fiziķi, ģeologi, astronomi. Stipri mazāk ir humanitāro jomu pārstāvju. Domāju, kā jutīšos starp šiem profesoriem? Man ir liels prieks, ka esmu savā ziņā kļuvis par pētnieku, kurš ar zinātnisku pieeju veido savu skaņdarbu par ziemeļblāzmu. Man patīk mijiedarbība - ka zinātne un vēsture ienāk manā radošajā pasaulē. Uzreiz ir par ko runāt. Varbūt arī tāpēc es šeit jūtos ļoti labi. Ar lielu interesi gaidu visas mūsu vakariņas Trīsvienības koledžas vēsturiskajā zālē. Tas ir ļoti prestižs rituāls. Jāierodas ar šlipsi un apmetni, bet dažreiz pat melnā smokingā un ar tauriņu. Visi koledžas biedri (t.s. fellow - lektori, profesori, rezidējošie mākslinieki) sēžam pie vairākus gadsimtus sena galda un vakariņojam sveču gaismā no sudraba traukiem. Katras vakariņas sākas un beidzas ar latīnisku pateicības lūgšanu.
Katru reizi ir cits blakussēdētājs. Aizvakar man bija interesanta tikšanās ar universitātes matemātiķi Martinu Tomasu Bārlovu, kurš, izrādās, ir Čārlza Darvina mazmazmazdēls. Cik pasaule ir maza! Savukārt viņa sieva Kolina ir tēlniece un šogad veselu mēnesi radoši strādājusi Havaju salās, četrus kilometrus augstās kalnu observatorijās, kur ir vieni no jaudīgākajiem teleskopiem pasaulē.
Iepriekš mans galdabiedrs bija angļu rakstnieks, ar kuru visu vakaru runājām par ekspedīcijām un ceļojumiem, kuros esam bijuši. Kā pārklājās mūsu intereses un pieredze! Viņš pabijis arī Krievijā Murmanskā, bet es izstāstīju par Roterdamas koncertzāles pasūtījumu komponēt kora un orķestra opusu par ziemeļblāzmu. Angļu rakstnieks jautāja, kādas ir manas lielākās vēlmes. Teicu: ar ģimeni aizbraukt uz Singapūras botānisko dārzu. Ļoti ceru, ka man kādreiz izdosies piedalīties zinātniskā ekspedīcijā. Mēnesi ar kuģi uz Dienvidu puslodi vai Ziemeļiem. Tas iedvesmotu komponēt.
Tev netop pirmais opuss par debesīs redzamajām atmosfēras parādībām?
Sākotnēji mūsu Radio kora diriģents Sigvards Kļava mani mudināja komponēt par atmosfēras parādību Viltus Saules. Nesen Nīderlandē Hārlemā Šēnberga ansamblis pirmatskaņoja Viltus Mēnešus. Šie darbi iemantojuši atzinību pasaulē, un ir diriģenti, kas mudina turpināt, veidot ciklus par debesu ķermeņiem, zvaigznēm, ziemeļblāzmu. Bet es negribu kļūt par kopētāju. Tas ir tik viegli - saglabāt vienu kompozīcijas principu un tikai tiražēt. Gribu augt, meklēt jaunus impulsus un idejas.
Savs rokraksts, stils taču ir vērtība?
Viens no kritiķiem, kas izvērtēja nesen Lielbritānijā izdoto manas mūzikas albumu, atzīmēja: ir plašs spektrs, taču neredzu vienotu komponista rokrakstu. Pēc tam prātoju, vai man vajadzētu uz to iespringt? Nē. Svarīgāk, lai pašam ir gandarījums un būtu klausītāju un izpildītāju apliecinājums, ka esmu uz pareizā ceļa. Mēdz gadīties, ka vairākās pasaules vietās vienā datumā dzīvā koncertizpildījumā skan mana mūzika. Rekords ir pieci - Latvijā, Vācijā, Kanādā, ASV un Singapūrā. Tas dod apstiprinājumu, ka ceļš ir pareizs. Taču jāturpina attīstīties.
Vai pats esi redzējis ziemeļu dabas parādības, par kurām raksti?
Ziemeļblāzmas skaņdarba pasūtītāji Nīderlandē aizsūtīja mani to vērot uz Trumsi Norvēģijā, kur tā redzama visbiežāk. Bet es, tobrīd vēl strādādams Valsts akadēmiskajā korī Latvija, varēju izrauties tikai uz trim dienām. Bija ļoti apmācies, un tā arī ziemeļblāzmu neredzēju, kaut arī tieši pirms un pēc tam tā tur novērota. Ziemeļblāzmu redzēju šovasar Latvijā. Ielēcu mašīnā, izbraucu no Rīgas un ieraudzīju! Jau tagad esmu Kembridžas universitātes bibliotēkās savācis materiālus - 200 gadu vecus Grenlandes, Īslandes un Skandināvijas ziemeļu ekspedīcijas kuģa kapteiņa žurnālus. Ir tik interesanti lasīt, kā viņi ir redzējuši ziemeļblāzmas. Studēju par Saules, vēja parametriem, par zemes magnētisko lauku un mijiedarbību, kuras dēļ rodas ziemeļblāzmas. Februārī man jādodas uz Trumses universitāti pie profesora, kas vēlas palīdzēt manā projektā. Arī Somijas observatorija ir atsaukusies.
Esi meties uz zinātnisko pētniecību?
Zinātniskais aspekts ienāk kompozīcijā. Profesors Asgeirs Breke, pie kura došos, ir fiziķis, lielākais norvēģu eksperts tieši par ziemeļblāzmām. Turklāt viņš pārzina arī folkloru par šo tēmu. Esmu atradis vairākas grāmatas par ziemeļblāzmu dažādu tautu nostāstos, vērojumos un ticējumos. Katrai tautai ziemeļblāzma nozīmē ko atšķirīgu. Vienai tās ir mirušās dvēseles, kas ceļo augšā. Citai - mirguļojošs sniegs, kuru lapsa uzsviedusi gaisā ar veiklu astes kustību. Citai - zivis, siļķes, kas ar saviem mirdzošajiem sāniem ūdens virspusē atstaro gaismu, ko ieraugām debesīs. Tik liela amplitūda ir šiem skaidrojumiem. Kopā ar Janīnu Kursīti meklēsim arī baltu mitoloģijā, jo latviešu dainās man neizdevās atrast nevienu vārdu par ziemeļblāzmu vai kāviem.
Vēlos savākt folkloras materiālus, lai uzrakstītu akadēmisku skaņdarbu korim un orķestrim. (sākotnējā iecere, ka tas būtu Latvijas Radio koris). Gribu savākt tautas dziesmas, kur tiek stāstīts par ziemeļblāzmu. Tās izmantošu skaņdarbā, līdzīgi kā albāņu tautas dziesmu Leģendā par iemūrēto sievu vai katoļu lūgšanu dziedājumu Litānijā, kuru iekļāvu paša teicēja ierakstā. Sadarbībā ar profesionālu fotogrāfu vēlos izveidot arī foto un varbūt pat videoierakstu izstādi ar folkloras materiālu un manām skaņu instalācijām par ziemeļblāzmu Īslandē, Grenlandē, Somijā, Norvēģijā un Aļaskā. Interesanti, ka kapteiņi kuģu žurnālos mēģinājuši uzzīmēt ziemeļblāzmu švīkas. To gleznojuši arī profesionāli mākslinieki pirms 200 un vairāk gadiem. Iztēlē redzu izstādē blakus novietotus Grenlandes senos zīmējumus un pirms simt gadiem tapušu profesionāla gleznotāja darbu, bet tālāk jau fotogrāfijas līdz pat mūsu dienām: cik precīzi iespējams fiksēt ziemeļblāzmu? Tam klāt - manas skaņu instalācijas.
Ziemeļblāzmai ir skaņa vai tā jāizdomā?
Par to strīdas. Ir aculiecinieki, kas dzirdējuši elektriskā lādiņa sprakšķus, čirkstoņu, radiosakaru traucējumus. Ir pat audiofaili, tomēr zinātnieki nav vienisprātis. Ceru ka man izdosies apciemot arī vienu vecu vīru Lofotu salās Norvēģijā. Viņš jau gadiem pēta materiālus par ziemeļblāzmas skaņu.
Man ir arī citi mūzikas pasūtījumi. Orķestris Britten Sinfonia, kas kopā ar britu kori Polyphony ierakstīja CD Passion and Resurrection, vēlas skaņdarbu vijolei ar orķestri. Festivālam Voices Now Londonā jāraksta 70 minūšu garš mūzikls, kurā līdzās profesionālam orķestrim un korim jāiesaista arī skolēnu kolektīvs un popzvaigzne, kuru izvēlas organizatori. Man ļoti patīk šāda žanra robežu laušana un mijiedarbe. Nākamruden britu diriģents Stīvens Leitons ar kori Polyphony Amsterdamas Concertgebouw zālē pirmatskaņos jaunu kora opusu. Interesi izrādījis Čeltnemas festivāls - britu vecākais mūzikas festivāls. 2013. gadā jāpabeidz jaunā opera, pie kuras strādāju kopā ar dzejnieci Inesi Zanderi. Bibliotēkas celtniecība, folklora, mīlestība un mūsdienu politika, tas viss tur būs. Bet tuvākais jaundarbs - dziesma korim Kamēr..., kuram februārī būs vairāku komponistu darbu projekts par Mēness tēmu. Komponēšu arī manam iemīļotajam valsts korim, kurā vēl šoruden dziedāju pats. Sirds sitās un asaras bija acīs, kad Minhenē diriģenta Maestro Marisa Jansona vadībā dziedājām Gustava Mālera 8. simfoniju. Tas bija mans pēdējais koncerts korī Latvija. Ir skaisti beigt kora mākslinieka darbu ar tādu grandiozu opusu un diriģentu.
Nākamreiz Rīgā būsi sastopams tikai vasaras brīvlaikā?
Biežāk. Uzturēties Kembridžā ilgāk par divām nedēļām man ir smagi, jo tas ir prom no ģimenes un latviešu valodas. Online tiešraidē klausos Latvijas radio, internetā noskatos iepriekšējās dienas TV Panorāmu, lasu Dienu un Delfus un izmantoju burvīgo iespēju skaipā katru dienu runāties ar ģimeni. Esmu Latvijas patriots, tāpēc gaidu dienu, kad atgriezīšos. Bet man ļoti nepatīk tas, kas tagad notiek politikā, - kūdīšana, rīdīšana. Gribētos, lai sabiedrību, īpaši jauniešus, vairāk un spēcīgāk uzrunātu cilvēki, kas redz tālāk par periodu no vienām vēlēšanām līdz otrām. Lasot ziņas, diemžēl šķiet, ka tagad ir tikai politika, Krājbankas krahs un nekas cits. Bet ir virsvērtības, kas ir pāri tam visam.
Tuvojas Ziemassvētki. Ko tev tie nozīmē?
Ziemassvētki man ir kā garīgā robežšķirtne, kad norimstu, paskatos uz paveikto un izvērtēju attiecības ar Dievu. Tas ir arī skaists laiks ģimenes lokā - sniega prieki, uz mūrīša žūstošie slapjie cimdi, rudenī vāktie āboli tad garšo pasakaini. Priekules namu kūpošie skursteņi un ļaužu sirsnība stiprina pārliecību, ka pasaulē joprojām pastāv mīlestība un saticība.