Taču šī garā, aukstā un baltā ziema, šķiet, ne tikai lācim lika uzaudzināt tauku kārtu. Reiz, kad, uz teātri dodoties, nolēmu uzvilkt kādus ilgāk nelietotus greznus svārkus, apstulbu - jostas vietā nācās izveidot īpašu cilpiņu! Svari apstiprināja - pirmo reizi dzīvē biju sasniegusi 80 kg robežu! Neesmu no tām, kuras šāda atklājuma dēļ kristu panikā un sāktu mokoši badoties. Mans organisms ir kategoriski noraidošs pret bada diētām, tādai rīcībai pretojoties ar smagām galvassāpēm. Neesmu arī no tām, kas aktīvi skrien, vingro sporta zālē un citādi sevi nodzen līdz sviedriem. Taču kaut kas bija jādara, jo pēkšņi bija sarāvušās arī citas drēbes un liekos kilogramus tiešām sāku reāli izjust uz savas ādas.
Kādu laiku izmēģināju savu sen pārbaudīto recepti - neēst pēc pulksten sešiem vakarā. Kad man tas izdevās, no rīta biju ļoti lepna par savu gribasspēku, bet kā tu atturēsies, ja pārnāc ap astoņiem mājās un visu dienu maltīte nav baudīta? Kāds auglītis, kāds auzu pārslu cepums vai sausiņš, tēja - tas vēl būtu labi, bet citkārt gadījās atmest visam ar roku un kārtīgi pieēsties, mierinot sevi ar domu, ka rīt gan tā vairs nerīkošos. Ko pēc trauku nomazgāšanas sev tādās reizēs saku, neatklāšu. Protams, pēc divām nedēļām biju tur, kur biju. Nu, varbūt nometu kādu puskilogramu, ne vairāk. Draudzene ieteica ēst pēc Mēness kalendāra, tas ir, augošā Mēnesī rūpīgāk pārdomāt savu ēdienkarti, atteikties no salda, trekna, desmaizēm, sātīgām maltītēm, un, protams, no bagātīgām vakariņām. To centos ievērot. Izslēdzu no ēdienkartes cukuru, saldumus, treknas mērces. Kartupeļus nomainīju pret griķiem, rīsiem un prosu. Vakaros, ziņas klausoties, mērdēju izsalkuma sajūtu - kā zaķītis grauzu burkānus un krumšķināju salātlapas. Par laimi, kādas divas nedēļas nācās padzīvot arī mērena stresa apstākļos. Vakar uzkāpu uz svariem. Uzrādītie septiņdesmit seši kilogrami deva lielu gandarījuma izjūtu. Izņēmu no skapja pagājušajā rudenī izpārdošanā nopirkto un vēl nenēsāto vasaras kleitiņu - jā, tā šovasar tiešām mani priecēs.