Pirmoreiz pie sava ideālā svara nonācu pēc pāris mēnešiem, pavadītiem kādā brīvprātīgo programmā Dānijā, kur agri cēlos, vēlu gāju gulēt, biju nodarbināta visu dienu, ēdu regulāri piecreiz dienā un saspringtās gaisotnes dēļ nepārtraukti nervozēju. Pie toreizējā kilogramu skaita vairs nekad neesmu atgriezusies, taču periodiski uzbarojos par trim četriem, no kuriem pēc tam atkal cenšos tikt vaļā.
Taču neesmu nekāds veselīga dzīvesveida paraugs. Neaizraujos ne ar kādām fiziskām nodarbēm, ja neskaita riteņbraukšanu vasarā, man garšo saldumi, lietoju pārāk daudz alkohola, ēdu vēlu vakarā un allaž solos sākt jaunu un labāku dzīvi rītdien, kura nekad nepienāk. Nesen draudzene žēlojās, ka gribot tikt vaļā no pāris liekajiem kilogramiem. Ieteicu viņai ēst regulāri, bet mazākas porcijas, pievērst uzmanību, cik ēdiens veselīgs, bet izbeigt gvelzt muļķības par pārtikšanu no zaļumiem, vairāk gatavot pašai un neēst neko citu, izņemot augļus un dārzeņus, pēc sešiem septiņiem vakarā. «Pasaki, ka vēl alkoholu nedrīkst lietot!» viņa novilka tēlotā sašutumā. Lai gan citi apgalvo, ka ieteikums neēst pēc sešiem ir neizpildāmas muļķības, man tas ļoti palīdz. Laikā no sešiem līdz septiņiem paēdu vieglas vakariņas, pēc kurām vismaz pāris stundu ēst negribas, un, ja ko sakārojas ap deviņiem, notīru burkānus vai graužu ābolus.
Vēl man palīdz regulāra svēršanās, piemēram, katru rītu pēc pamošanās. Lai gan tas varētu šķist visai depresīvs paradums, patiesībā ir gluži pretēji.
Pirmkārt, šī nodarbe man sniedz patīkamu kontroles sajūtu pār savu ķermeni. Otrkārt, vienas dienas laikā svars nekad nemainīsies tik krasi, lai acīs sariestos izmisuma asaras. Ja ir vairāk nekā vakar, stiprinās apņēmība sākt dienu ar veselīgu uzturu. Ja mazāk, uzlabojas garastāvoklis.
Visiem tiem, kuri teiks, ka dažiem kilogramiem turpu šurpu nav nekādas nozīmes un galvenais ir mīlēt pašai sevi, ir pilnīga taisnība. Taču mani tā taisnība neinteresē. Tā vietā, lai mīlētu sevi tādu, kāda esmu, es sevi visvairāk mīlu, ja sveru zem 50 kilogramiem.