Šāda aina paveras pirmajos rezultātos salīdzinošajā pētījumā par pilsoniskās izglītības kvalitāti Latvijā un citās valstīs. Tie parāda, ka skolēnu sasniegumi pilsoniskajā izglītībā atpaliek no vidējā pētījuma dalībvalstu rādītāja, bet arī liecina - Latvijas skolēnu attieksme pret savu valsti ir ievērojami sliktāka nekā vidēji Eiropā.
Secinājumi skarbi
«Aina nav priecīga,» par pirmajiem rezultātiem saka LU profesors un pētījuma grupas vadītājs Andris Kangro. Vairāk nekā 22 tūkstoši Latvijas astotklasnieku aizpildīja testu, lai izmērītu skolēnu zināšanas dažādos pilsoniskās izglītības jautājumos, un secinājumi ir skarbi - sliktākus sasniegumus par Latvijas skolēniem uzrādījuši tikai četru ES valstu un dažu Latīņamerikas valstu skolēni.
Kāpēc tā? Viens no iespējamajiem iemesliem, ko min Valsts izglītības satura centra sociālo zinību mācību satura speciāliste Sandra Falka, ir tas, ka aptaujāti astotklasnieki, taču vairākas būtiskas tēmas Latvijas skolēniem tiek mācītas 9. klasē. A. Kangro to nenoliedz un norāda, ka pētnieki aptaujājuši arī devītklasniekus, taču galīgie secinājumi būšot zināmi septembrī. Otrs iemesls, kāpēc Latvijas skolēnu rezultāti nav iepriecinoši, varētu būt tas, ka jauns priekšmets sociālās zinības Latvijas skolās ieviests tikai pirms dažiem gadiem un pirmie augļi no tā vēl nav jūtami. S. Falka skaidro, ka sociālās zinības kā atsevišķs priekšmets ieviests, apvienojot dažādus pilsoniskās, veselības, ētiskās un ekonomiskās izglītības tematus, lai novērstu to sadrumstalotību.
Jāveicina ne vien skolā
Izglītības satura vainu pie sliktajiem pētījuma rezultātiem neatzīst izglītības un zinātnes ministre Tatjana Koķe (ZZS), kura uzskata, ka skolēnu pilsoniskā apziņa jāveicina ne tikai skolai, bet arī dažādām ārpusskolas aktivitātēm, izriet no viņas pārstāves Agneses Korbes teiktā. Sabiedriskās politikas centra Providus pētniece Marija Golubeva gan uzskata, ka Latvijas skolēnu rezultāti ir tik slikti, jo pilsoniskā izglītība nekad nav bijusi Latvijas prioritāte. Sociālajās zinībās ir jāapgūst daudz tēmu, un pilsoniskā izglītība ir tikai viena no tām, tāpēc skolotājiem «zūd akcenti» un šai tēmai nav ierādīta pietiekami būtiska vieta. Pētījuma rezultāti liecina, ka būtiska ir bijusi arī vecāku un skolotāju loma - augstāki sasniegumi bija tiem skolēniem, kuru vecāki interesējas par sociāliem un politiskiem jautājumiem.
Arī pētījums par skolēnu attieksmi pret Latvijas valsti uzrāda negatīvus rezultātus, jo kopumā skolēni citās pētījuma dalībvalstīs pret savu valsti attiecas krietni labāk. Izteikti noliedzoša attieksme bija skolēniem no skolām ar krievu mācībvalodu. Tas, pēc M. Golubevas domām, nav pārsteidzoši, jo gan Latvijā, gan Igaunijā jaunieši krievu skolās jūtas atsvešināti no valsts un uzskata, ka neko nevar ietekmēt. Jauniešu gatavību pārcelties dzīvot uz citu valsti M. Golubeva skaidro ar ekonomiskās krīzes uzlikto zīmogu. Daudzu skolēnu rūgtumu pret valsti pamanījusi arī Latvijas Izglītības vadītāju asociācijas priekšsēde Dzintra Kohva, kura norāda, ka jauniešiem varētu būt pieeja «kā valsts pret mani, tā es pret valsti».
Interesantas tendences uzrāda skolēnu atbildes uz jautājumiem par viņu gatavību iesaistīties dažādos politiskajos un sociālajos procesos. Piemēram, jaunieši ar labākām zināšanām par pilsoniskās izglītības jautājumiem pauž lielāku gatavību piedalīties vēlēšanās nekā jaunieši ar sliktiem rezultātiem, taču pilnīgi pretēja aina paveras jautājumā par jauniešu vēlmi iesaistīties kādā partijā - to vairāk vēlas darīt skolēni ar zemākajiem sasniegumiem.