Lai kā es censtos sevī uzjundīt šīs atmiņas, tās tomēr piemeklē tikai zibšņu veidā. Ko tikai neesmu centusies darīt, lai atgrieztos pusaugu meitenes sajūtās - skatījusies Annu no zaļajiem jumtiem, staigājusi vecās takas, izsekojusi ceriņkrūmu un jasmīnu smaržai, lasījusi Montgomerijas romānu Emīlija… Ziniet, uz brīdi pat ir izdevies, bet vislielākās cerības lieku uz saviem bērniem, kuri, sekojot ģimenes tradīcijām jau trešajā paaudzē, apmeklēs to pašu skolu, kurā bērnību vadīja mana mamma, bet pēcāk arī es.
Jācer, ka izdevās uz brīdi jūs atvilināt no ikdienas rūpēm, pievēršoties bezbēdīgajai dzīvei, bet, kas tad to spēj darīt vēl aizraujošāku? Varbūt kāds nepiepildīts sapnis, kas uz plauktiņa glabājies gadiem ilgi un tā vien skatās uz jums no malas, ik pa laikam viltīgi piemiedzot ar aci. Es savu sapni izvilku ārā, noslaucīju putekļus un, par spīti dažu ironiskajiem skatieniem, sāku mācīties braukt ar skrituļdēli. Nav nekā aizraujošāka, kā atlikt visus aizspriedumus un darīt to, ko sirds kāro visvairāk. Vasarā taču tik ļoti piestāv būt radošam, aktīvam un bezbailīgam! Ticiet man, ar savu aizraušanos nevienam ļaunu nenodarīsiet - gluži pretēji, cilvēki jūs ieraudzīs citā gaismā. Mums katram dzīvē nepieciešams izpurināties no putekļiem, un kāpēc kaut ko atlikt? Svinēsim dzīvi, sagaidīsim saullēktu, dosimies kaili agrā rīta peldē, izvārtīsimies rasā, pārlēksim pār ugunskuru un aizmigsim reibinošo madaru vainagā. Lai šī vasara nes jums daudz skaistu brīžu, piedzīvojumu, un neizmirstiet piepildīt vismaz vienu savu dzīves sapni!