Līdz brīdim, kad attīstījās ultrasonogrāfija un kļuva iespējams priekšlaicīgi noteikt bērna dzimumu, mazuļu drēbītes vēl joprojām mēdza ražot pasteļtoņos vai baltā krāsā.
Tā kā sabiedrībā pastāv stereotipiski ierobežojumi, kas samazina iespēju atdot drēbītes citiem bērniem, jo daudzi vecāki nevēlas puikam vilkt rozā rāpulīšus, kā arī gadījumos, ja ģimenē ir gan puika, gan meitene, mēs tērējam divas reizes vairāk naudas un pērkam vairāk ātri nonēsājamu bērnu apģērbu. Bet vai no tā ir izeja?
Pasteļtoņi, baltais un apgriezti likumi
Kopš modē ienācis skandināvu stils, arvien lielākā cieņā gan dizainā, gan apģērbā ir dabas toņi. Un tas attiecas ne vien uz pieaugušajiem, bet arī uz bērniem. Šodien daudz vecāku, iekārtojot bērnistabu, priekšroku dod nevis rozā vai zilo toņu gammai, bet gan pavisam citām krāsām, kas netiek asociētas ar dzimumu, piemēram, sarkanai, pelēkai, baltai, zaļai, pat melnai.
Izvēloties krāsas ārpus šiem stereotipiem, vecākiem nozīmē radīt sev papildu apgrūtinājumu, jo bērnu preces lielākoties tiek ražotas, ņemot vērā ierasto sadalījumu. Tas attiecas ne tikai uz krāsām, bet arī uz dizaina elementiem kā tādiem un rotaļlietu pasauli. Puikām tiek mašīnas un traktori, meitenēm - Bārbijas un princeses. Puikām viss ir zils vai pelēks, bet meitenēm - simtiem dažādu rozā nokrāsu. Psihologi savukārt apgalvo, ka šāds ierobežojums neļaus bērniem pilnībā attīstīt savu potenciālu. Bērniem faktiski tiek liegta iespēja izvēlēties, un viņi aug šo stereotipu ierobežojumā.
Tātad, ko darīt, ja vecāki nevēlas audzināt bērnus ar rozā vai zilu zīmogu uz pieres, bet gan veicināt bērni izaugsmi, īstenojot maksimālo potenciālu?
Puikas neraud un citi stereotipi
Kurš gan nav dzirdējis izteicienus «puikas neraud», «meitenei ir jābūt smukai un jāuzvedas kārtīgi», «tie jau tikai puikas, lai jau dauzās», «ja tu šitā uzvedīsies, tevi neviens neprecēs». Šie izteicieni uzspiež dzimumu stereotipus par meitenīgām meitenēm, kurām jākniksē, jāizskatās pievilcīgām ar galveno dzīves mērķi apprecēties un rūpēties par ģimenes pavardu. Aktuāli arī stereotipi par bravūrīgiem, agresīviem, nekaunīgiem puikām, kuri kļūs par tādiem pašiem vīriešiem. Cik bieži meitenēm tiek izteikti komplimenti par izskatu, kamēr ar puikām risināts jautājums par nākotnes profesiju?
Problēmas sākas tad, kad jūsu bērns ir citāds, vai drīzāk tad, kad vecāki saprot, ka šajos dzimumu stereotipu rāmjos ietilpst reti kurš bērns. Dažām meitenēm patīk spēlēt futbolu un rāpties kokos, citām savukārt spēlēties ar Bārbijām, vēl citām - spēlēties ar Bārbijām kokos. Ir puikas, kuriem patīk spēlēt kariņus un dzenāt bumbu, gan arī puikas, kuri ir jūtīgāki, mīl lasīt grāmatas un spēlēt klavieres. Un jebkurš no šiem bērniem ir normāls bērns.
Dzimumu lomu neuzspiešana nozīmēs, ka tētis meitai iemācīs iedzīt naglu sienā, bet mamma dēlam - uzcept pīrāgus. Kāpēc tas ir vajadzīgs? Pētījumi liecina, ka no dzimumu lomas uzspiešanas cieš gan meitenes, gan puikas. Kamēr puikas sapņo par to, kā kļūs par prezidentiem, direktoriem, kosmonautiem, tikmēr meiteņu sapņi aprobežojas ar veterinārārsti, medmāsu, pārdevēju. Meiteņu sapņi ir pieticīgāki, un viņas retāk kļūst par prezidentēm vai ministrēm, lai gan bieži vien mācās un strādā vairāk. Puiši savukārt izaug par vīriešiem, kuri nespēj izrādīt savas jūtas (jo puikas neraud) un uzskata, ka sievietes pienākums mājās ir viņus apkalpot (kas veicina to, ka sievietēm ir mazāk laika savai karjerai).
Pētnieki atzīst, ka spēlēšanās ar lellēm bērniem iemāca rūpēties par kādu, iemāca ģimenes lomu, tādēļ būtu nepieciešams veicināt, ka ne vien meitenes, bet arī puikas spēlējas ar lellēm.
Interesanti, ka, piemēram, meitenes ilgstoši var rotaļāties gan ar lellēm, gan Lego klucīšiem un mašīnām, savukārt puikas, sākot ar divu gadu vecumu, sāk izvēlēties klucīšus un mašīnas. Tas ir saistīts ar vecāku un apkārtējo attieksmi, kas rodas tad, ja puika paceļ «nepareizo rotaļlietu». Nereti bērnu spēļu laukumā pamanām, kā mammas satraucas par to, ka divgadīgais puika izvēlas stumt ratiņus vai izvēlas spēli ar lelli, nevis bumbu.
Zviedrijas progress
2010. gadā Pasaules Ekonomikas forumā Zviedrija tika atzīta par vienlīdzīgāko pasaules valsti dzimumu līdztiesības jomā. Tomēr šodien zviedri uzskata, ka dzimumu līdztiesība nav pietiekama - ir jāsper solis tālāk, pretī absolūtai dzimumu neitralitātei. Sabiedrībai un valstij ir jāaizmirst par to, ka starp dzimumiem pastāv atšķirības, un virziens šķiet visai radikāls.
Zviedrijā vecākiem ir tiesības izvēlēties vienu no 170 dzimumneitrālajiem vārdiem savam bērnam, bet drīzumā vairs nebūs ierobežojumu, un puikas varēs saukt meiteņu vārdos un otrādi. Vārdiem nav jābūt saistītiem ar dzimumu, tādēļ vecākiem ir jābūt tiesībām nosaukt dēlu par Annu vai meitu par Jāni. Vairāki Zviedrijas bērnu apģērbu uzņēmumi ir izvēlējušies atteikties no puišu un meiteņu apģērba nodaļām. Kāda Zviedrijas rotaļlietu ražotne nesen publiskoja jaunāko katalogu, kurā meitene džinsās brauca ar dzeltenu traktoru, savukārt puika Zirnekļcilvēka tērpā stūma leļļu ratiņus.
Tomēr viens no ievērojamākajiem virzītājiem ir jauna vārda «hen» izveide, kas apvieno sevī «han» (zviedriski «viņš») un «hon» (zviedriski «viņa»). Tādējādi ir iespējams runāt par cilvēkiem, neidentificējot noteiktu dzimumu. Tāpat nesen iznāca pirmā dzimumneitrālā grāmata Kivi un Mostrsuns, kurā Kivi tiek saukts nevis par puiku vai meiteni, bet gan par «hen». Tāpat vārdi mammor un pappor (mammas un tēti) tiek aizvietoti ar mappor un pammor.
Ko vecāki var darīt jau šodien?
Kamēr Zviedrijā vēl lauž šķēpus par to, vai absolūta dzimumu neitralitāte maziem bērniem ir laba vai tomēr traumējoša ideja, vecāki Latvijā var sākt ar mazumiņu, par kura pozitīvo ietekmi vairs neviens nešaubās - bērnistabas dizainu, apģērbu, kā arī aktivitātēm un rotaļlietām bērniem, kas ļaus viņiem īstenot savu patieso potenciālu bez dzimumu lomu uzspiestajiem stereotipiem.