Speciālistu viedoklis par to, kā uzlabot jauniešu zināšanas par Latvijas vēsturi, dalās, taču, neraugoties uz iebildumiem, neatlaidīgi uz priekšu tiek virzīts jauns vēstures mācīšanas modelis, nodalot pasaules un Latvijas vēsturi kā atsevišķus mācību priekšmetus.
Cita uztvere
Jaunieši nenoliedz, ka daudzu vienaudžu vēstures zināšanas ir sliktas. «Klasesbiedrene eksāmenā uzrakstīja, ka 4. maijs ir Mātes diena,» to ilustrē kādas desmitklasnieces teiktais. LU profesors Jānis Lazdiņš, pasniedzot Latvijas tiesību vēsturi, novērojis, ka jauniešu zināšanas par Latvijas vēsturi kopumā pazeminās, taču, viņaprāt, tam ir objektīvi iemesli - pagājušā gadsimta 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā sabiedrībai bijusi krietni lielāka interese par vēsturi, tagad tā atvirzījusies «otrajā, ja ne trešajā vai ceturtajā plānā». Savukārt LU profesore Vita Zelče, kura pasniedz komunikācijas vēsturi, stāsta, ka mainījusies jauniešu domāšana, kā rezultātā viņi pazaudējuši orientāciju laikā un telpā. Labi studenti arī labi zinot faktus, bet varot just, ka viņi nezina kontekstu. Piemēram, viņi zina, kad notika Kārļa Ulmaņa apvērsums, bet nezina, kādi tolaik bija apstākļi. Šādas situācijas veidojas tāpēc, ka datorizācijas laikmetā jaunieši tver lietas citādāk nekā pirms 20 gadiem, kā rezultātā viņu zināšanas ir sadrumstalotākas, izriet no vēsturnieka Valda Klišāna teiktā. Šīs izmaiņas arī kardināli pārvērtušas skolotāja lomu - viņš «nevar pārstāstīt internetu», tāpēc no stāstītāja viņam ir jākļūst par palīgu, kas var palīdzēt skolēnam orientēties informācijas gūzmā.
Speciālisti gan uzsver, ka jauniešu zināšanas Latvijas vēsturē nav būtiski sliktākas kā citos priekšmetos. Valsts izglītības satura centra vēstures speciāliste Dace Saleniece norāda, ka caurmērā eksāmenu rezultāti neuzrādot zināšanu pasliktināšanos. Tam gan oponē vēsturnieks Indulis Ķēniņš, kurš norāda, ka vēstures eksāmenu jautājumi kļūstot vienkāršotāki.
Politizēts jautājums
«Man ir kauns kā izglītības ministrei, ka skolēns par savu valsti nezina pat vēsturiskos pamatnotikumus,» norāda izglītības ministre Tatjana Koķe (ZZS), pēc kuras domām, skolēnu zināšanas uzlabosies, ja Latvijas un pasaules vēsturi mācīs kā atsevišķus priekšmetus. Septembrī valdība, visticamāk, akceptēs šīs izmaiņas un no 2011. gada septembra tās pakāpeniski tiks ieviestas skolās. Tas nozīmē, ka 6. un 7. klasē skolēni mācīsies pasaules vēsturi, bet 8. un 9. klasē - Latvijas vēsturi. Vairāki skolotāji un vēsturnieki norāda, ka vēstures mācīšanas jautājums pašlaik ir politizēts un ministres lēmums - populistisks, jo argumentētas diskusijas par to neesot bijis. T. Koķe nenoliedz, ka jautājums ir politizēts: «Taisnība. Bet ir ļoti daudz jautājumu, kas mums ir politizēti. Šis pat varbūt ir pelnījis būt politizēts, jo tomēr vēsture ir ļoti lielā mērā saistīta ar valsts ideoloģiju.» Ministrei nav atbildes, vai pārmaiņas tiešām dos rezultātu, jo, trīs gadus izmēģinot jauno vēstures mācīšanas pieeju, skolēnu eksāmenu rezultāti parādīja, ka atsevišķa Latvijas vēstures mācīšana viņu zināšanas neuzlabo. Jautāta, kas liek domāt, ka, ieviešot to visās skolās, situācija būs citāda, T. Koķe norāda: «To varēs atbildēt tikai tad, kad tas būs ieviests un būs strādājis vismaz 5-10 gadus.»
Pret plānotajām pārmaiņām iebilst liela daļa skolotāju. Marijas Brimmerbergas Pļaviņu vidusskolas vēstures skolotāja Iveta Krastiņa, kura piedalījās aprobācijā, secinājusi, ka labāks ir pašreizējais modelis, jo viņai nācies «saspiestā formā» mācīt skolēniem tēmas, kuras viņiem vēl īsti nav saprotamas, piemēram, 7. klasē skolēnam jāmācās par abiem pasaules kariem. Par labu pašreizējai pieejai runā tas, ka tā ir elastīgāka. Lai arī priekšmeta nosaukums ir viens, jau tagad esot skolas, kurās Latvijas un pasaules vēsturi mācot šķirti, stāsta D. Saleniece. Skolotājiem Latvijas vēsturei esot jāvelta ne mazāk kā trešā daļa no mācību priekšmetam paredzētā laika, taču daudzviet šī proporcija esot krietni lielāka. Pašlaik Latvijas vēsture tiek mācīta pasaules notikumu kontekstā, taču, to nodalot, zudīšot arī konteksts. Ozolnieku vidusskolas vēstures skolotājs Arnis Kleinbergs stāsta, ka viņš vēstures stundās tēmas izklāstīja paralēli: vispirms skolēniem ļāva izprast notikumus pasaulē, tad - Latvijā. Tāpēc viņš vēl pieļautu iespēju nodalīt Latvijas un pasaules vēsturi kā atsevišķus priekšmetus, ja tos mācītu paralēli. Šādu programmu jau izstrādājis vēsturnieks Indulis Ķēniņš, kurš stāsta, ka tas nozīmētu vienu stundu nedēļā veltīt pasaules vēsturei un otru stundu - atbilstošam laika posmam Latvijas teritorijā. Tātad laikā, kad skolotājs stāstītu par to, kā austrumu zemēs veidojās civilizācijas, Latvijas vēsturē viņam būtu jāstāsta par akmens laikmetu.
Arī Vēstures skolotāju biedrības biedru vairākums nepiekrīt ministrijas plānam un rosina citu pieeju - proti, priekšmetu nosaukt «Latvijas vēsture» un tajā stāstīt arī par pasaules notikumiem no Latvijas skatupunkta, skaidro biedrības valdes priekšsēde Aija Kļaviņa. Skolotāji rosina arī 5. klasē ieviest priekšmetu «Ievads Latvijas vēsturē», kur skolēns apgūtu vēsturiskos notikumus novada griezumā, kā arī iepazītos ar svarīgākajām norisēm Latvijas vēsturē. Citādi pašlaik, piemēram, par to, kas ir 4. maijs, skolēni mācoties tikai 9. klasē.