Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas padomes priekšsēdētāja pienākumu izpildītājs **Ivars Zariņš intervijā _Dienai_ pauž bažas**, ka jaunajam likumam nav ilgtermiņa skatījuma, tas nenodrošinās stabilu un sakārtotu vidi AE izmantošanai un sniedz īpašu atbalstu atsevišķām AE izmantošanas iespējām.
Kā jaunais likums ietekmēs elektroenerģijas tarifus?
Šis faktiski nav Atjaunojamās enerģijas likums, jo tas nerunā par visiem iespējamiem enerģijas ražošanas un AE izmantošanas veidiem. Pamatā tiek runāts par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot AE. Tas ir ļoti sašaurināts skatījums, jo elektrība ir tikai apmēram sestā daļa no visa enerģijas patēriņa. Likumā tiek runāts par to, kā mums AE izmantošanu būs jāapmaksā, bet ne par to, kā attīstīsim iespējas tos izmantot efektīvāk. Mani mulsina - kāpēc tāds akcents tieši uz elektrību, kur AE izmantošana izmaksā visdārgāk? Pēc Ekonomikas ministrijas (EM) aplēsēm, iespējamā ietekme uz tarifu ir nozīmīga - AE komponente tiek prognozēta gandrīz 2 santīmi par kilovatstundu. Regulatoram ar šo aprēķinu tā arī nav izdevies iepazīties, lai varētu izvērtēt, cik tas pamatots un vai tajā ir ņemtas vērā visas paredzamās izmaksas - arī sistēmas izmaksas, ne tikai pašu projektu izmaksas.
Par ko vēl likumā vajadzētu runāt?
Par siltumenerģiju - te ir daudz lielāks patēriņš, vairāk nekā puse no visas patērētās enerģijas ir siltuma ražošanā, un jau tagad siltumenerģiju no AE var ražot par konkurētspējīgu cenu. Atšķirībā no elektroenerģijas, kur ir vajadzīgas milzīgas subsīdijas. Lai saražotu tādu pašu daudzumu elektrības, ir vajadzīgas apmēram desmit reižu lielākas investīcijas nekā siltuma ražošanai. Turklāt šīs investīcijas parasti nepieciešamas, lai apmaksātu importa tehnoloģijas, un tas kopā ar banku kredītu procentiem pēc tam gulstas uz patērētāja pleciem. Attiecībā uz siltuma ražošanu, kur mēs varētu izmantot un arī tālāk attīstīt savas tehnoloģijas, likumā ir vien deklaratīvas frāzes.
Kad tarifs varētu pieaugt?
To es nevaru pateikt, jo ar šiem EM aprēķiniem Regulatoram nav izdevies iepazīties. Aprēķinot likuma iespējamo ietekmi uz tarifu, būtu jāņem vērā gan tiešā, gan arī netiešā ietekme, kas radīsies, piemēram, attīstot vēja parku plānus, kad sistēmas operatoram nāksies ieguldīt līdzekļus infrastruktūrā: sistēmas drošumā, pieslēgumos un ar balansēšanu saistītajos izdevumus.
Kam likums izdevīgs?
Tas man nav saprotams. Patērētājam būs jāturpina maksāt par jau sadalītajām atbalsta kvotām, bet tagad klāt nāks vēl arī maksājumi pēc šīs jaunās shēmas. Ja tā dotu stingru un samērojamu atbalsta ietvaru ilgtermiņā - tam būtu jēga. Taču tā nav. Tas, ka likumā piedāvātais atbalsts nav vairs tāds kā iepriekšējās EM izstrādātajās atbalsta shēmās, nenozīmē, ka tagad ar to viss ir kārtībā un ir jāsteidz to akceptēt. Piemēram, tiek piedāvāts pareizs princips, ka viena no iespējamām piemaksām veidojas no ietaupītajām CO2 emisijas kvotām, kas būtu jāsamaksā, ja AE vietā tiktu izmantoti fosilie resursi. Nosakot šīs piemaksas apmēru likumā, aprēķinos izmantoti ogļu stacijas CO2 emisijas apjomi. Pamatotāk būtu ņemt emisijas apjomus, kas tiek novērsti, aizstājot gāzes stacijas, kam šie apjomi ir apmēram divreiz mazāki. Tātad piemaksas apjoms, ko būtu pamatoti prasīt no patērētāja, būtu jāsamazina. Mulsina, ka aprēķinos izmantotā CO2 kvotu cena ir apmēram divreiz lielāka nekā tās reālā tirgus cena. Līdzīga ir situācija arī ar jaudas piemaksas aprēķinu. Turklāt likums paredz, ka atjaunojamās enerģijas ražotājiem sava elektrība būs jāpārdod tirgū, bet tirgus izveidei nepieciešamās Elektrības tirgus likuma izmaiņas, kuras Latvijai jāpieņem līdz šā gada 3. martam, vēl ir galīgi neizstrādātas un nesaprotamas. Centieniem steidzamības kārtībā virzīt tālāk Atjaunojamās enerģijas likumprojektu nav nekādas jēgas, ja nu vienīgi kādam ir padomā, kā šo nesakārtoto situāciju izmantot, lai Latvijai varētu piestādīt prasību par sasolīto un neizpildīto. Līdzīgi situācijai, kas veidojas ap jūras vēja parkiem.
Kā jaunais likums ietekmēs vēja parku attīstītājus?
Pašlaik noris strauja AE tehnoloģiju attīstība, - tas būtu jāņem vērā, nosakot atbalsta ietvaru. Modernākās vēja tehnoloģijas ļaus pelnīt bez īpašiem labvēlības režīmiem, ja vien sistēma uztur vēja radīto elektroenerģijas balansēšanu, kā tas pašreiz ir Latvijā. Tā kā EM ir jau izdalījusi atļaujas vēja enerģijas ražošanai vairāk nekā 3500 megavatu apjomā, kas Latvijas apstākļos ir milzīgs apjoms - visas Latvijas kopējo maksimālo patēriņa slodzi tas pārsniedz vairāk nekā divas reizes -, jārēķinās ar to, ka mūsu energosistēmai būs vajadzīgas lielas jaudas rezerves. Tas nozīmē apjomīgus ieguldījumus vai atkarību no citām energosistēmām, arī Krievijas, lai spētu izbalansēt vēja enerģijas radītās svārstības un «noturētu» sistēmā stabilitāti. Jāņem vērā, ka plānotie vēja parki būs arī jāpieslēdz elektroenerģijas sistēmai. Tās atkal ir izmaksas. Man nav skaidrs, kāpēc likumā tiek paredzēts, ka atsevišķu ražotāju pieslēguma izmaksas vajadzēs apmaksāt lietotājam? Piemēram, jūras vēja parkiem tie būs simtos miljonu latu mērāmi ieguldījumi, un, juridiski «pareizi» tos noformējot, piedāvātais likumprojekts paredz, ka 25% no vēja staciju pieslēguma pārvades operatoram ir jāatmaksā uzņēmējam. Faktiski mēs to apmaksāsim. Kur šeit Latvijai būs labums? Mēģinājumi iestāstīt, ka šādi projekti ir nepieciešami Latvijas enerģētiskās neatkarības un drošības stiprināšanai, ir tas pats, kas censties iegalvot, ka ir nepieciešami gadījuma sakari, lai izveidotu stabilu ģimeni.