Tā ir katras organizācijas iekšējā virtuve, un, kas vieniem tabu, otriem - norma. Kopumā Latvijā darba attiecībās tomēr ir arī visai plaša «pelēkā zona», kur, īsti nezinot, kā vajadzētu vai nevajadzētu rīkoties, taustās gan darbinieki, gan vadītāji. «Norādes tomēr mobilizē, lai arī, tās ieviešot, sākumā mēdz būt šūmēšanās,» teic G. Dāvidsone.
Jāvadās pēc godaprāta
Cik formāli vai neformāli darbiniekam jāuzvedas darbā, atkarīgs no uzņēmuma iekšējās kultūras. «Piemēram, ir uzņēmumi ar ļoti formālu, pastīvu vidi, lai gan nozare to neprasa un citas šīs jomas kompānijas līdzinās draugu pulkam. Tā bieži vien ir vēsturiski izveidojusies tradīcija,» stāsta G. Dāvidsone. Viņa norāda, ka vairāk rakstītu korporatīvās uzvedības noteikumu ir jomās, kuras ir stingrāk regulētas un kurās iespaids par profesionalitāti un uzticamību ir visbūtiskākais, - bērnu un veselības aprūpē, finanšu jomā, sevišķi bankās. Nereti te darbiniekiem papildus tiek skaidrots, kā uzvesties arī pavisam konkrētās situācijās.
«Ja organizācija darbojas saskaņā ar savām vērtībām, ikdienas uzvedībai nav nepieciešama stingra reglamentācija,» tomēr norāda Nordea bankas Personāla vadības departamenta vadītāja Helma Purvinska. Lai arī banka ir visai formāla iestāde, tās iekšējā vide esot demokrātiska un gana brīva, un attiecībā uz etiķeti labākais padomdevējs darbiniekiem ir veselais saprāts un godaprāts. Vēlamā vai nevēlamā uzvedība bankā pamatā tiek noteikta saistībā ar ko citu. «Ar neiecietību varētu rēķināties kolēģis, kurš pavirši vai vieglprātīgi izturējies pret bankas klientu datu drošības un fiziskās drošības prasībām. Nepieļaujama ir arī elektronisko datu drošības apdraudēšana, neapdomīga e-pasta lietošana, caurlaižu, paroļu, atslēgu, datu nesēju pavirša glabāšana vai nozaudēšana,» stāsta H. Purvinska.
Mediju aģentūrā Inspired tieši neformālisms kolektīvā kļuvis par veiksmes ķīlu. Aģentūras vadītājs Kārlis Gedrovics teic, ka strikta korporatīvā etiķete ir nepieciešamāka lielos uzņēmumos un tajos, kas sevi pozicionē kā korporatīvu uzņēmumu - tādas ir arī liela daļa no mediju aģentūrām. «Mēs šajā vidē izceļamies, jo mums, līdzīgi kā radošajās aģentūrās, nav strikti izstrādātu iekšējās kārtības vai uzvedības noteikumu. Mums ir izdevies radīt brīvu, nepiespiestu, pat ģimenisku gaisotni, sapulcinot ap sevi līdzīgi domājošas personības. Tas ir veicinājis darbinieku motivāciju un radošo atmosfēru,» stāsta K. Gedrovics. Uzvedības kodekss aģentūrā funkcionējot līdzīgi kā ģimenē - visa pamatā ir nerakstītas normas un katra paša sajūta par to, kas varētu traucēt pārējiem vai ietekmēt darba rezultātu. «Ja kāds virtuvē aiz sevis nenovāc traukus, kolektīvā noteikti kāds par to aizrādīs, to izrunās iknedēļas sapulcē, un problēma tiks atrisināta.»
Sušķi! Lūdzu, satīriet!
Tieši ar nesavākšanu pēc sevis pie darba galda, virtuvē, tualetē saistās redzamākie labā toņa pārkāpumi Latvijas uzņēmumu kolektīvos, vērtē G. Dāvidsone un nosmaida, ka latviešu kultūras iezīme ir par to skaļi neko neteikt, bet gan izkārt rakstiskus aicinājumus «Lūdzu, satīriet pēc sevis!». Līdzīgi grūti ejot ar aizrādīšanu par personīgās higiēnas vai pieņemtā dreskoda neievērošanu - ne darbinieki, ne vadītāji īsti nezina, kā par to runāt. Ierašanos darbā dzērumā vai rupjību runāšanu G. Dāvidsone sauc par galējībām, ko neakceptē nekur, tāpat darba devēji cenšas kontrolēt, lai darbinieki darbalaikā pārlieku nenododas privātām lietām.
Diplomāte Aija Odiņa savā grāmatā Etiķete un protokols (apgāds Zelta grauds; 2009) kā netaktiskus gājienus darbā min aizrādījuma izteikšanu zemāka līmeņa vadītājam padoto klātbūtnē, darbinieku kritizēšanu, viņiem neesot klāt, uzņēmuma darbības apspriešanu nepiederošu personu klātbūtnē, arī kolēģu privātās teritorijas (galda un lietu) aiztikšanu. Tāpat minēts, ka labs darbinieks neiet pie vadītāja, lai sūdzētos vai aprunātu citus, darbavietas tehniskos līdzekļus izmanto tikai darbam, ievēro noteikto darbalaiku, nedemonstrē, ka strādā vairāk par citiem, nedzīvo uz citu darba rēķina un netincina kolēģus par viņu privāto dzīvi. Sava uzmanība grāmatā veltīta arī mobingam, kas nekādi neiekļaujas korporatīvās etiķetes rāmjos, lai gan ir realitāte. G. Dāvidsone papildina, ka arī par konfliktēšanu dažādos uzņēmumos ir dažāda pieļaujamības izpratne: vienuviet tā ir ikdiena, citviet - kas ārkārtējs.
Katrā valstī sava izpratne
Kas nu kuram norma - tas attiecas arī uz uzvedību darba ballītēs. Lai gan etiķetes rāmji te atslābst, nevienā uzņēmumā nav atrunāts, cik daudz iedzert un līksmot jau būtu par daudz. «Dažviet cilvēki zina nosacīti pieņemto robežu, bet citviet kolēģi kopīgi piedzeras, kopīgi pēc tam to visu atceras un kopīgi aizmirst,» saka G. Dāvidsone.
Viņa pieļauj, ka ārvalstīs, sevišķi lielos biznesos, savs korporatīvās uzvedības kodekss izstrādāts arī ballīšu gadījumiem, jo darbinieku labā toņa rokasgrāmatas tur mēdz būt visai apjomīgas. Tiesa, attīstīto valstu darbavietās ir arī daudzi citi sensitīvi momenti, kam Latvijā nepievēršam tik lielu vērību, piemēram, par dzimumu līdztiesību. Tāpat dažādās sabiedrībās atšķiras attieksme pret atklātu konfrontāciju darba attiecībās - eiropieši un amerikāņi atklāti konfliktēt ir daudz gatavāki nekā austrumnieki. Uzvedību darbā diktē kultūras nospiedumi. Japānā daudzās korporatīvās etiķetes normas nevienam netraucē, jo ikviens japānis jau no bērnības aug blīvā uzvedības noteikumu ielenkumā. Savukārt Vācijas Etiķetes biedrība, atsaucoties uz sūdzībām, nesen aicināja vāciešus atteikties no saskūpstīšanās ar kolēģiem, no rīta satiekoties, - tas ietverot šo to erotisku, terorizējot darbabiedrus, kuri to neatzīst, un neesot vācu biznesa vidē pieņemami.