Rakstu šīs pārdomas strauji tuvojošās analogās ēras beigu priekšvakarā, jo, kā zināms, jau pēc dažām nedēļām - 1. jūnijā - visā Latvijā tiks izslēgta analogā apraide.
Pirms pāris nedēļām Vidzemes televīzija kļuva par pirmo reģionālo televīziju, kas uzsāka testa apraidi ciparu formātā. Cik zinu, šobrīd šai testa apraidei pievienojusies arī Latgales reģionālā televīzija un par to domā vēl vairākas citas.
Līdz šim ir daudz runāts par to, ko ciparu apraide nozīmē skatītājam. Šoreiz gan vairāk gribētu runāt par to, ko ciparu apraide nozīmē reģionālajai televīzijai.
Televīzija ir uzņēmums, uz kuru attiecas tādi paši biznesa noteikumi kā uz jebkuru citu uzņēmējdarbības nozari. Televīzijas bizness ir skatītājs - jo vairāk skatītāju, jo lielāka reklāmdevēju interese.
Līdz ar ciparu apraides uzsākšanu Vidzemes TV ir iespēja paplašināt auditoriju par 60% un raidīt visā Vidzemes reģionā. Nepilnā mēnesī, kura laikā raidām Lattelecom Virszemes TV testa režīmā, esam saņēmuši jau vairāk nekā 500 skatītāju pateicības par iespēju redzēt šo TV kanālu. Pakāpeniski palielinām arī reģionālo ziņu apjomu no novadiem, kuri līdz šim nebija Vidzemes televīzijas apraides teritorijā. Augustā pabeigsim jaunas un modernas TV studijas celtniecību, kas būs aprīkota ar jaunu digitālo tehnoloģiju kopumu. Tas nodrošinās signāla saņemšanu no jebkuras vietas Vidzemē, izmantojot mobilo internetu, un turpināsim attīstīt mediju kopumu, kas ietver arī reģionālos radio - Radio Valmiera un Radio Skonto Vidzeme.
Katra medija paša ziņā ir plānot attīstību ilgtermiņā. Protams, ne visu var paredzēt, taču, ja runa ir par tādām konceptuālām lietām kā, piemēram, pāreja uz cita formāta apraidi, tad šis fakts nozarei bija sen zināms. Pārsteidz, ka atrodas kolēģi, kas apgalvo, ka pāreja uz ciparu apraidi esot uzkritusi uz galvas gluži pēkšņi un nu viņi nezinot, ko iesākt.
Lai lasītājam būtu skaidrs, kas ir kas, precizēšu, ka pastāv nacionālās televīzijas (raida visā valstī - LTV1, LTV7, LNT un TV3), reģionālās televīzijas (raida noteiktā reģionā, piemēram, TV5, Vidzemes TV, Latgales TV, Vidusdaugavas TV u.c.) un vietējās televīzijas (raida 5-10 km rādiusā, šobrīd tādu ir ap 15 gab.).
Lielākā daļa reģionālo TV šādu statusu ieguvušas tikai tādēļ, ka atrodas reģionālajās pilsētās, taču reāla reģionālā apraide tām nekad nav bijusi (izņemot Vidzemes TV, kam bija četri raidītāji visā Vidzemē).
Ar lielajām reģionālajām televīzijām viss vairāk vai mazāk būtu skaidrs - tās plāno savu attīstību un redz to kopējā kontekstā ar visas Latvijas pāreju uz virszemes ciparu apraidi. Taču līdztekus tām reģionālajām televīzijām, kas laikus ir domājušas par savu izaugsmi un auditorijas paplašināšanu un ciparu apraidē saskata vairāk iespēju nekā draudu, pastāv arī virkne vietējo televīziju, kas šobrīd ir apjukušas un īsti nezina, ko darīt tālāk.
Latvijas situācija ar tik daudzām sīkām televīzijām ir unikāla - nekur citur pasaulē vienā valstī nav tik daudz organizāciju, kas sevi sauktu par televīziju. Un vai to patiešām var saukt par televīziju? Vai tai nepieciešams pašai savs raidītājs, kas 10-30 minūšu saturu apraida 5-10 km rādiusā? Varbūt šobrīd izteikšu nepopulāru viedokli, taču kādam tas ir jāpasaka - Latvijā mazo televīziju ir par daudz un šobrīd varbūt ir pienācis īstais brīdis Nacionālajai Radio un televīzijas padomei definēt, kas vispār ir televīzija (pēc satura un raidlaika apjoma) un kas ir producentu grupas vai vietējās studijas.
Kam vajadzīgas vietējās televīzijas? Vai patiešām skatītājiem vai tikai pašiem televīzijas īpašniekiem/darbiniekiem?
Daudzi kolēģi dzīvo ilūzijās arī par savu auditoriju - ne to kāds ir reāli mērījis, ne zina, cik daudz iedzīvotāju patiešām skatās šo televīziju. Vai drīzāk nav tā, ka visa pamatā ir «peļņas laiks» pirms vēlēšanām un arī turpmāka vēlme tālāk dzīvot, pateicoties pašvaldību (-as) finansējumam? Varbūt tomēr vajadzētu domāt, kā nodrošināt savu darbību ilgtermiņā?
Ja to vienīgais mērķis un uzdevums ir savākt naudu no pašvaldībām un raidīt 15 minūtes dienā, tad, es atvainojos, tas ir izsmiekls, ne televīzija. Šo pašu informatīvo mērķi tādā gadījumā var sasniegt daudz lētāk - kaut vai pielīmējot afišu pie staba pilsētas centrālajā ielā.
Jāatceras, ka mainās ne tikai tehnoloģijas, bet arī skatītāju paradumi, un, ja nozarē strādājošie to nevēlas saprast, viņi neizbēgami zaudēs savu biznesu. Šobrīd, kad iedzīvotāji no analogās apraides pārslēdzas uz ciparu, reģionālās un vietējās televīzijas, kas nav ciparu apraidē, gluži vienkārši zaudē skatītāju, jo cilvēki netērēs savu laiku, lai pārslēgtos no ciparu formāta uz analogo un vienreiz nedēļā mēģinātu uzmeklēt tās 15 minūtes, kad vietējam kanālam labpatīk raidīt.
Piekrītu, ka ir ļoti svarīgi saglabāt reģionālo ziņu pieejamību, esmu abām rokām par to un aicinu visas Vidzemes novada vietējās televīzijas uz sadarbību, lai kopā sagatavotu saturu mūsu reģiona skatītājiem. Taču mazajām vietējām televīzijām šajā brīdī ir jāpārvar savs ego un bailes pazaudēt «ciema karaļa» titulu un jāmeklē konsolidācijas ceļi.
Otra alternatīva ir cits izplatīšanas formāts. Virszemes apraide nebūt nav vienīgais programmas izplatīšanas veids, kas būtu piemērots vietējām televīzijām. Finansiāli pieejamākas noteiktās pilsētās un reģionos ir kabeļtelevīzijas, arvien lielāka nozīme ir arī internetam kā medijam un tas ilgtermiņā ir visperspektīvākais programmas izplatīšanas veids. Pieļauju, ka liela daļa vietējo TV nemaz neapzinās šīs alternatīvas, bet vēlas vilkt vezumu, kurš tām nav pa spēkam - ētera apraidi. Tādēļ vēlreiz atgriežos pie paša būtiskākā - pašām vietējām TV jāsaprot, cik finansiāli tās ir gatavas pastāvēt un kādu programmas izplatīšanas veidu izmantot.