Viņš zina visu padomju laika populāro pionieru un komjauniešu dziesmu vārdus, un, kad ar bijušo kolēģi Dainu Oliņu rauj vaļā - viens krievu, otrs to pašu dziesmu latviešu valodā -, pārējie no smiekliem krīt no krēsliem. Raitis joprojām nav nolaidis rumpi, kaut saka, ka saņemot nevis pensiju, bet pabalstu.
Lifta zēns Radio mājā
Četrus gadu desmitus Raitis radio gatavojis raidījumus - Gammu, Tu tik esi puika, Trešais tēva dēls, Būsim pazīstami, savulaik ļoti populāro Dzirksteli, saistošus radio portretējumus. Viņš smeķīgi noformulē savu darbošanos radio ķēķī: «Pašlaik lasu Jāņa Streiča grāmatu par 1991. gadu un Cilvēkbērnu un, režisoru pārfrāzējot, par sevi varu teikt - no sākuma es radio pienesu malku, tad man atļāva to katlu maisīt, pēc tam jau varēju ieteikt receptes.» Raita dzīve sadalīta darba vienpadsmitgadēs - pēc armijas viņš atnāca uz radio bērnu raidījumu redakciju kā ārštatnieks un veidoja autorraidījumus. Pēc vienpadsmit gadiem Rišards Labanovskis viņu aicināja piedalīties raidījumā Dzirkstele. Skaists laiks: «Man vienmēr prātā zelta likums - nekad nemelo, pietiks, ja runāsi patiesību, arī tad tev daudzi neticēs. Falšumu var just, un es gandrīz nekad nemeloju.»
Vēl pēc vienpadsmit gadiem žurnāla Skola un Ģimene galvenais redaktors Jānis Gulbis, slavenais radio Kāpēcīšu tēvs, Raiti aicināja pie sevis. «Gulbis man ļāva brīvu vaļu, drīkstēju intervēt visus, ko gribēju. Runāju ar Māri Liepu, Arvīdu Jansonu, Margaritu Stārasti, Kārli Sebri, Viju Artmani...» Taču atkal pēc vienpadsmit gadiem, atsaucoties Gunāra Jakobsona aicinājumam, Raitis atgriežas radio. Vada raidījumu Tavs logs. Pēc balss viņu pazīst vai visa Latvija. Viņš ir radio māksliniecisko raidījumu galvenās redakcijas programmu vadītājs, atkal veido dažādus raidījumus, saņem NRTP specbalvu par meistarību un pie sevis nodomā - no šejienes mani iznesīs baltās čībiņās ar kājām pa priekšu, taču pēc gada žurnālists saņem ziņu no vadības, ka atlaists: «Uztaisīju smuku šleifi - atvadu raidījumā saliku kopā pa rozīnītei no raidījumiem par cilvēkiem, kurus esmu intervējis. Antra Liedskalniņa, Vija Artmane, Mudīte Šneidere...» Raitis smej, bet balsī jūtu rūgtumu: «Man jau šķiet, ka esmu mūžam jauns, iesaldēts četrdesmitgadnieka domāšanā un dzīves uztverē. Saku godīgi - nebūtu arī tagad radio darījis nekādu kaitējumu, kā tāds izbāzenis vai dūņu krupis sēdētu un strādātu, ideju man pietiek vēl vismaz pieciem gadiem uz priekšu.»
Ir tā, kā ir
Kā ir, kad pēkšņi nojūk ierastais dzīves ritms? No Raita nopietnu atbildi sagaidīt nav iespējams: «Ar atmiņu man viss kārtībā, un, kā mēdz teikt, kamēr sviests mutē kūst, kamēr tu uz skaņu un gaismu reaģē, kamēr jumts ir virs galvas un apkārt labi draugi, nekas nemaina mūsu attieksmi pret dzīvi. Par laimi, no draugiem nevaru atkauties. Katru dienu kaut kur jāiet, nerunājot par bērēm, uz kurām jāiet obligāti.» Raitis gaiši un aizrautīgi smej: «Dzīvoju no rudens līdz pavasarim un atkal līdz rudenim, gaidot savus lielākos svētkus - sezonas atklāšanas un slēgšanas balles Jūrmalā. Agrāk Asaros, pēc tam Mellužos, tagad Bulduros, kur labi cilvēki man izdod vasaras mitekli par desmit latiem mēnesī, pulcējas draugi un kolēģi. Tie ir mūsu zonālie dziesmu svētki, kuros nepiedalās neviens vajadzīgais cilvēks, nevienam nav ūkstā jālien, un, kā Austra Pumpure mēdz teikt: dzeram līdz rīta šausmai.»
Vai balles neizmaksā par dārgu nabaga pensionāram? «Vēl jau ir dzimšanas un vārda dienas arī. Savas 20 rīkles jāpabaro. Nepirkšu taču Dimdiņkāpostus! Lētāk un garšīgāk iznāk, kad gatavoju pats. Paturi prātā - izdevīgāks ir siltais galds. Ja ir kāposti, klapēta gaļa, karbonādītes un kotletītes, kartupeļi, tas ir gruntīgi. Pēc tam aukstais galds, rasols ir tikai, lai paknibinātos. Visu gatavoju pats, man patīk.»
Spītējot vētrām un negaisiem
Ja nezinātājam radies priekšstats, ka Raitis Kalniņš dzīvo vienās lustēs, turpinu citā toņkārtā. Kaut žurnālists saka, ka mute ir viņa maizes devēja, Raitis turpina strādāt ar datoru. Visiem kolēģiem prieku sagādāja viņa un Rutas Darbiņas grāmata Lustīga strādāšan' - pastāsti humora stilā par žurnālistu brālības darba gaitām un piedzīvojumiem: «Svarīgi par cilvēku paust labu, iecelt viņu saulītē.» Iznākusi Raita Kalniņa grāmata Sieviete Dzintariņā par Tautas deju ansambļa Dzintariņš vadītāju Olgu Freibergu. Ja Dievs palīdzēs, iespējams, pavasarī lasīsim Raita apkopotos savulaik Skolā un Ģimenē publicētos 50 izcilību portretējumus: «Taisīšu to, spītējot vētrām un negaisiem. Vēl man ir divas nepiepildītas idejas, divi temati - par lietām, ko gribētu izdarīt, bet slinkuma dēļ nepiepildām. Un par vientulības tēmu, par to, ka viens jebkurā pakāpē ir tikai viens. Taču es nejūtos vientuļš, man ir interesanti ar sevi. Televīzijā vērtēju rokošos žurnālistus Ilzi Jaunalksni, Ingvildu Strautmani, Eduardu Liniņu, arī Aldu Briedi, žurnālistikā man patīk Līga Blaua. Viņu veikumam varu kā padomju laikos likt kvalitātes zīmi klāt.
Raitis piebilst, ka pirms diviem gadiem bijis Grieķijā, bet šopavasar - Francijā. Parīzē viņa gide bija pasaulē pazīstamā latviešu izcelsmes tēlniece Valentīna Zeile: «Izcila sieviete, bet viņai nav nevienas bļembas no Latvijas, neviena novērtējuma!»
Atvadoties Raitis saka: «Iedomājies - viss ir kārtībā, esam dzīvi un laimīgi! Katru vakaru pateicos Dievam par man dāvāto dienu.»
Pilnai laimei Tukuma patversmē sarunāju Raitim draudzenīti - melnbalto kaķenīti. Kā krustmāte dodu viņai vārdu Ferija.