Kanta minēšana var likt domāt, ka izklāstītās idejas ir saistošas tikai filozofijas vēstures interesentiem. Taču šajā gadījumā ar Kanta uzskatu īsu izklāstu tiek aktualizētas arī idejas, kas sasaucas ar plašāku problemātiku, un to izvērsums lasāms arī citā latviski iznākušajā Hefes grāmatā Taisnīgums: «Kantam ideja par universālo miera un tiesisko kārtību ir nevis nejauša tēma, bet gan visas viņa domas pamatmotīvs. Patlaban, daudzveidīgās globalizācijas laikmetā, tas kļūst īpaši aktuāli.» Kanta politiskās filozofijas devums tiek apskatīts kā mēģinājums saprast veidus, kā ir iespējams risināt konfliktus no universālām pozīcijām, kas rezultātā valstis novestu pie «mūžīga miera».
«Mūžīgā miera» stāvoklis nav iespējams, ja noteiktā nozīmē netiek veikta domāšanas pārorientācija uz kosmopolītismu. Tas nenozīmētu, ka ir jāatsakās no savas nacionālās identitātes vai pilsoniskās piederības, bet gan ir jāsāk ar empīrisku faktu, ka zemeslode ir ierobežota un noteiktā nozīmē eksistē savstarpēja atkarība. Tāpēc, kā apgalvo Hefe, jāpievēršas nevis «etnocentriskai, bet gan interkulturāli un transkulturāli nozīmīgai argumentācijai». Šāds politisks kosmopolītisms būtu saistīts arī ar citiem kosmopolītisma līmeņiem. Piemēram, epistemoloģisks kosmopolītisms attiektos uz zināšanu objektīvu un kritisku izvērtējumu. Morālais - pieņemt, ka eksistē rīcības modelis vai universālas normas, kas nav vēsturiski nosacītas vai atkarīgas no kultūras, piemēram, cilvēktiesības u. tml. Hefem domāšanas modelis, kas atbilst minētajai kosmopolītiskajai domāšanai, protams, ir Kanta filozofija. Tā ir izdevīga, lai vērstos pret relatīvismu un skepticismu. Tomēr viens teorētisku diskusiju objekts varētu būt jautājums, vai globālu problēmu risināšanai Hefem nepieciešams pieturēties pie Kanta utopiskās visu pasauli aptverošās federatīvas republikas idejas? Sevišķi tāpēc, ka ir starptautiskas organizācijas, kas jau tagad risina specifiskas problēmas globālā līmenī. Cits diskutējams jautājums ir kosmopolītiskas domāšanas saskanība ar valsts interesēm. Hefe otrajā grāmatas esejā par apgaismību skaidro Kanta nošķīrumu starp privāto un publisko prāta izmantojumu. Ieņemot amatus, tiek īstenots privātais prāts, kas pilda savas funkcijas. Tieši publiskā prāta izmantojumā, piemēram, brīvi kritizējot valsts nepilnības, parādās kosmopolītisms, jo auditorija nav tikai atsevišķa kopība, bet gan visa cilvēce.
Protams, Kanta vai Hefes pārdomas ne visiem varētu šķist pieņemamas vai arī atrautas no reālpolitikas, kas nepakļaujas idealizētai spriešanai. Taču būtiskākais, kāpēc ir vajadzīgs iepazīties ar citu pārdomām, ir nevis, lai apstiprinātu savus uzskatus, bet gan, lai diskusijās iegūtu papildu dimensijas. Šādi neliela apjoma teksti ļauj ātri apgūt noteikta domātāja uzskatus par kādu jautājumu, līdz ar to tie ir apsveicama iniciatīva nišā, kas Latvijā joprojām ir maz apgūta.