Šādas situācijas apdraud eiro, bet es nedomāju, ka tas kaitē pašai ES. ES var kļūt par pasaules līderi, ja noteiksim skaidru kursu starptautiskajām attiecībām.
Eiropa jau dara ļoti daudz starptautiskajās miera uzturēšanas misijās, un 60% no visas jaunattīstībai veltītās palīdzības pasaulē nāk no ES. Bet, lai tiešām kļūtu par pasaules līderi, ES jākļūst mērķtiecīgākai un ar stingrāku attieksmi pret dažām problēmām. Lai nebūtu daudz dažādu attieksmju, bet viena ārlietu politika. Tāds bija Lisabonas līguma mērķis, un uz šādu ES attīstību mēs ceram.
Tad jūs nedomājat, ka iekšējas problēmas, pirmām kārtām ekonomiskās, varētu šo mērķi apšaubīt vai atvirzīt?
Šīs problēmas var kaitēt ES kā globālai spēlētājai, ja ar tām netiek galā. Izskatās, ka Grieķijas jaunā valdība savas valsts problēmas saprot, atzīst un strādā ar ES un ECB, lai tās risinātu. Ja tas notiks, postījums tiks novērsts.
Daudzas valstis, Slovēniju ieskaitot, pašlaik ir ārpus Māstrihtas kritērija par budžeta deficīta turēšanu 3% līmenī no IKP. Mums pagājušajā gadā bija 5,7% deficīts. Nākamajos divos gados jātiek atpakaļ noteiktajos rāmjos. Esam pieņēmuši plānu ik gadu budžeta tēriņus samazināt par 14%.
To, kas palīdz valsti vest laukā no krīzes, vajadzēs atbalstīt aizvien. Tā ir zinātne, pētniecība, tehnoloģijas, dzelzceļu tīkls un konkurētspēja līdz ar atbalstu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem. Šie izdevumi ir jāsaglabā vai pat jāpalielina. Zemākas prioritātes jomās nāksies taupīt.
Un tās būtu?
Mēs veicam pamatīgas strukturālās reformas. Darba tirgus kļūs elastīgāks: kompānijām būs vieglāk gan pieņemt darbā, gan atlaist. Novecojošās sabiedrības dēļ visgrūtāk ir pensiju sistēmā, kur būs jāpalielina privāto uzkrājumu fondu nozīme. Mums ir arī ļoti sociālistiska veselības aprūpes sistēma, kas valstij maksā pārāk dārgi. Šeit nauda būs jāietaupa, lai ieguldītu citur.
Salīdzinot ar Latviju, Slovēnija šķiet vairāk sociālistiska nekā kapitālistiska.
Mēs sakām, ka tas ir kapitālisms ar sociālu seju. Daudz ko esam saglabājuši no sociālisma laikiem, ieskaitot pensiju, veselības un sociālo pakalpojumu sistēmu.
Arī jūsu ekonomikā valsts īpatsvars ir ievērojams.
Esam daudz ko privatizējuši, tomēr daudzas kompānijas vēl aizvien pieder valstij: telekomunikācijas, divās lielākajās bankās valsts ir galvenā īpašniece, arī dzelzceļš, osta. Pirms krīzes bija diskusija, vai nevajadzētu privatizēt visu, bet tagad aizdomājamies, kādus sektorus un sistēmas tomēr paturēt valsts rokās. Sevišķi bankas. Kad, krīzei sākoties, ārzemju bankas pumpēja naudu laukā no valsts, valsts bankas aizvien turpināja kreditēšanu.
Slovēnija ar sociāli tonēto kapitālismu ir pirmā no jaunajām ES valstīm, kas ieviesusi eiro. Tas it kā neiet kopā ar vecajām kapitālisma dogmām.
Ieejot kapitālismā, mums bija dažas priekšrocības. Salīdzinot ar pārējo Austrumeiropu, mums bija labi attīstīta rūpniecība un ārējā tirdzniecība. Izeja no Dienvidslāvijas bija vieglāka nekā no Padomju Savienības.
Ne visiem.
Nē, ne visiem. Arī Slovēnijā lielas valsts kompānijas sabruka, jo bija par lielu efektīvai darbībai. Bet mūsu evolucionārā pārejas sistēma nostrādāja. Mēs bijām ļoti piesardzīgi ar privatizāciju un ārzemju investīcijām. Varbūt par daudz. Pirmās valdības baiļojās, ka viss tiks izpārdots ārzemniekiem, jo mūsu kompānijām nebija naudas. Tas radīja lēnu un pakāpenisku izaugsmi, kas noveda pie eiro ieviešanas.
Tagad krīzes laikā ir skaidrs, ka dažas reformas vajadzēja veikt laikus, kad tas būtu mazāk sāpīgi. Tagad tas vienkārši ir jādara, ja gribam tikt galā ar budžeta deficītu. Pirms gadiem, kad bija 5 līdz 7% liela IKP izaugsme, tas būtu vienkāršāk. Tagad savukārt ir vienkāršāk tādā ziņā, ka nevienam nav jautājumu par šādu reformu nepieciešamību. Šajā ziņā no krīzes mums ir jāiziet spēcīgākiem, nekā tajā iegājām.
Kāda ir Slovēnijas pieredze ar eiro?
Pirmām kārtām es vēlu Latvijai sekmes eiro ieviešanā 2014.gadā. Lai izdodas!
Mūsu pieredze ir ļoti laba. Eiro sevišķi palīdzēja krīzes sākumā, kad atkrita spekulācijas par valūtas devalvāciju un varējām saglabāt stabilitāti.
Pati pāreja uz eiro bija ļoti gluda un organiska. Cilvēki to uzņēma ar prieku, jo tā bija redzama, taustāma zīme piederībai ES. Ar politiķiem ir citādi, bet vienkāršā tauta ikdienā ne vienmēr juta kādas pārmaiņas, ka nu esam Eiropā. Vienotā valūta šo sajūtu deva, un cilvēkiem tas patika.
Nedaudz pieauga inflācija, bet ne uzreiz. Mums bija dubulta cenu sistēma pusgadu pirms un pēc eiro ieviešanas, un cenas nemainījās. Tās tika «noapaļotas» pēc tam, un parasti tas notiek uz augšu. Bija valsts kontrole un inspekcijas, bet dažas lietas vienkārši notiek. Tas gan bija kontrolējamā un pārvaldāmā līmenī. Pieredze katrā ziņā ir pozitīva. Eiro ir arī papildu garantijas zīmogs investoriem un partneriem, ka nebūs pēkšņas devalvācijas vai citu pārsteigumu.