Tagad, kad esam brīvi un vairs negaidām no augšas vai ārienes pabalstu un palīdzību, paši veidosim savu dzīvi. Uzplauks atkal lauksaimniecība, mūsu rūpniecība un tirdzniecība, atjaunosies dzīvība visā mūsu dzimtenē vēl spilgtāk kā agrāk un pārspēs visu, kas līdz šim mums bijis, tā savā uzrunā 1918. gada 18. novembrī sacīja Latvijas pirmais Ministru prezidents Kārlis Ulmanis.
Vai tie nav vārdi, kurus vēlamies dzirdēt šodien? Nav tālu laiks, kad Latvijas valsts svinēs simtgadi. Mūsu valsts gan nav tik veca - tās mūžs ir bijis saraustīts. Vismaz piecdesmit gadu no 18. novembra Latvijas miesas izplēsuši kari un svešu valstu okupācijas. Un tādi mēs šodien esam - it kā veci, bet ļoti jauni.
Divdesmit gadu atjaunotajā Latvijā ir niecīgs laiks valstij. Tas ir niecīgs laiks cilvēkiem, lai saprastu, kas notiek, kas ir valsts, ko mēs ar to varam darīt. Vai vispār varam būt neatkarīgi laikā, kad robežas noskalo globalizācija, visu pasauli pārvēršot vienā mazā ciemā? Nē, mēs nevaram būt neatkarīgi, mums saka cilvēki, kuri sauc sevi par «reālistiem».
Kopš 2004. gada Latvija attīstās Eiropas Savienībā, un tā ir realitāte. Kopš 2008. gada nogales Latvijas valsts vadītājiem blakus ir redzami starptautiskie aizdevēji ar somu plecos. Pat lielvalstu vadītāji savu neatkarību šodien salāgo ar varenībā uzblīdušo finanšu tirgu viedokli. Šādā laikā, vēderu saķērušam, jāsmejas par runām par neatkarību.
Bet neatkarība ir iekšēja lieta. Tas ir garīgs stāvoklis. Izmēram te nav nozīmes. Tikai dūšai. Un mums ir tāda mācība, un ir tāda pieredze - 1919. gada 11. novembris. Bija jābūt ļoti lielam «nereālistam», lai stātos pretī Bermonta pārspēkam. Reālists sacītu - nav izredžu, esiet reālisti, latvieši! Iespējams, tieši tā latviešiem sacīja Bermonta sūtņi. Bet latvieši nepieņēma svešu realitāti - un realitāte mainījās.
Tas ir novembra jautājums. Un tas ir šodienas jautājums - var vai nevar būt Latvija neatkarīga valsts? Tas ir jautājums Valsts prezidentam. Tas ir jautājums Saeimas priekšsēdētājai. Tas ir jautājums Ministru prezidentam. Un tas ir jautājums Latvijas Bankas vadītājam. Un mēs gandrīz zinām, ko viņi mums atbildēs. Ko domājam mēs? Jo tas ir jautājums mums katram. Ja mēs domāsim, ka Latvija nevar būt neatkarīga valsts, Latvija pavisam noteikti nebūs neatkarīga valsts. Jo kas gan valsti padara neatkarīgu, ja ne cilvēki.
Tagad padomāsim, ko mums šodien sacītu mūsu pirmais Ministru prezidents. Ko teiktu Kārlis Ulmanis, ja viņam vajadzētu mūs uzrunāt šodien? Ko darītu Ulmanis, ja viņam vajadzētu vadīt valsti šodien? Nē, ne 1940. gada Ulmanis, kas teica «palieciet savās vietās», bet 1918. gada Ulmanis, kas iedvesmoja Latvijas valsti.