Pēc pāris dienām mani tiešām aizved pie milzīgi gara sanitārā vilciena. Tas domāts ievainotajiem instruktoriem. Tā kā esmu ierindnieks, guļu nevis kupejā, bet ejas malā. Nav ne vainas, tikai nelaime tā, ka ģipsis sāk rīvēt manu slimo roku. Vagonā dežurē vecākā medmāsa. Viņa tagad ir mans vienīgais draugs un palīgs.
Pēc laika māsiņa ierodas pie manis ar instrumentiem. Ārsts noteicis ģipsī, kur tas rīvē, izurbt caurumiņu. Kļūst vieglāk, un esmu pateicīgs šai vienīgajai draudzīgajai būtnei. Pārējie braucēji - jauni, bravūrīgi seržanti - man sveši. Man tā ir nepazīstama pasaule, un es viņiem - svešs un dīvains, it kā nokritis no mēness. Visi braucēji iet kaut kur pusdienot. Man ēdamo medmāsiņa atnes turpat pie guļvietas.
Vilciens brauc un brauc. Cauri Maskavai, Varšavai. Cauri Krievijas mežiem un sādžām. Mans kaimiņš kupejā vakaros vienmēr dzied ģitāras pavadījumā. Dziesmas ir izteikti krieviskas. Un tad kādā rītā vagonā sākas nemierīga kustība. Skan vārdi: «Uzvara! Uzvara!» Krievu nacisti esot sakāvuši vācu nacistus. Visur izskan tikai viena pamatdoma - krievi uzvarējuši! Neviens nesaka: «Karš beidzies!» Tikai mana medmāsiņa priecājas, ka iestāsies miers. Sarkanās un melnās armijas aizdzītie nu varēs atgriezties mājās. Nepārtraukti šauj raķetes, tarkšķ automāti. Mūsu vilciens stāv stundu kaut kādā mežonīgā, vientulīgā vietā. Tad pa skaļruni visus aicina atgriezties vagonos. Dosimies tālāk. Neesot vairs tālu līdz Volgai. Aiz tās - Āzija. Jūtos pietiekami labi, taču nomoka doma - kas notiek Rīgā, kas ar maniem vecākiem? Izrādīt interesi par to nav ieteicams. Te ir Padomju Savienība ar savu cietuma domāšanu un režīmu. Tāpat kā pie gestapoviešiem vienmēr jābūt uzmanīgam, nedrīkst par sevi modināt aizdomas.
Ainas aiz vagona loga liecina, ka esam atbraukuši pavisam citā zemes malā. Jūtu, ka te ir Āzija. Intuitīvi, ne ar prātu. Vilciens apstājas pie tāda kā laukuma. Te sabraukti daudzi autobusi, sanitārās mašīnas. Tās ievainotos no vilciena vedīs uz slimnīcu, kas esot Okas krastā pie pilsētas Pavlovas. Nu, lūk, jau esmu palātā. Pie manis atnāk ārsts. Viņu interesē, vai mana kreisā delna kustas. Saprotu - mani negrib atvaļināt no armijas kā invalīdu. Padomju varai vajag zaldātus, lai to sargā miljonu armija. Hitlers arī to gribēja, bet vācu nacisti neizturēja krievu pārākumu. Tagad Eiropu pārplūdina komunistiskas bruņotu cilvēku masas. Bet mana roka ir nekustīga. Rīt mani apskatīs nervu speciālists. Visu laiku palātā skan skaļa balss, atkārtojot frāzi: «Tavu māti!»
Kādam jaunam puisim tikko noņemta kāja. Notikušais tagad aizgājis līdz viņa apziņai un izsaucis smagu dvēseles pārdzīvojumu. Tagad zinu, ka krievu cilvēki šo vienīgo frāzi atkārto visos dzīves gadījumos: priekā, pārsteigumā, izmisumā. Esmu ļoti noguris. Nomāc apziņa, ka esmu dziļā Krievijā, tālu prom no mājām. Ilgojos pēc Rīgas, bet līdz Latvijai te ir ļoti tālu.
Mani pamodina jaukā medmāsiņa Anastasija. Viņa atnesusi vieglas brokastis. Palātā ir gaišs, aiz logiem - zaļš plašums. Kara slimnīca izvietota skolas ēkās. Esmu savā ģipša korsetē, tādēļ Anastasiju apkampt nevaru. Žēl... Mani izmeklē nervu ārste, kura atgādina XIX gadsimta meiteņu ģimnāzijas direktori. Viņas diagnoze: mana roka nekad nebūšot pilnvērtīga. Ar šo domu jāsamierinās. Tomēr jāpriecājas - nevienu locekli neesmu zaudējis. Nu atlaižos zaļā mauriņā slimnīcas dārziņā, ir silta saule, aizvējš. Ļaujos kaut kādai bezrūpībai. Drīz vien man uz pleca uzsēžas raiba muša un iedzeļ. Pēc dažām stundām man sākas drudzis, izsitumi. Tātad - Āzija mani negrib. Dodos pie savas medmāsiņas, bet viņu nepārsteidzu, šeit tāda parādība ir zināma. Tātad sauļoties nav ieteicams.
Labāk lai aizejot līdz Okai un varbūt pat līdz Volgai. Ai! Kādi mežonīgi ir šo upju krasti! Viens zems un, jādomā, purvains, otrs - augsts un aprakts netīras sāls kalnos. To savāc lejpusē, dienvidos un tonnām izgāž te. Diezin kādam nolūkam? No slimnīcas uz tuvējo pilsētiņu ved zemes ceļš. Pati pilsētiņa - noplukusi un bezcerīga. Tāda man šķiet visa Krievija.
Noslēgums 5. septembra numurā