Nevienam domājošam cilvēkam vairs nav noslēpums, ka Latvijā jau labu laiku risinās aukstais karš. Karojošās puses var saukt, kā kuram ērtāk: austrumi pret rietumiem, vilnīši pret strīķistiem, taupītāji pret gāzētājiem, godīgie nekā nedarītāji pret pusgodīgajiem darītājiem, oligarhi pret oligarhu apkarotājiem utt. Šādi sagrupējušies turklāt ne vien politiķi, bet arī uzņēmēji, nozaru eksperti un pat Latvijas žurnālisti. Kamēr apšaudes notiek pa gabalu, cietokšņi nekrīt, taču, tiklīdz parādās konkrētas frontes līnijas, tā tajā vietā draud palikt drupas.
Pavisam nesen šā aukstā kara dēļ drupās gandrīz pārvērtās Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs. Tagad kārta pienākusi nacionālajai aviokompānijai airBaltic, kurā nopietni sadūries viena akcionāra Bertolta Flika avantūriskā gāzētāja raksturs, kas atnesis kompānijai izcilu slavu, ar nepieciešamību kādam, arī valstij, apmaksāt mežonīgā Flika rēķinus, kas taupītāju dēļ tagad draud ar kompānijas galu.
Piekāpties neviens negrasās - Fliks, puiciski nobijies, sēž Berlīnē un biedē otru akcionāru - valsti - ar airBaltic parādu listi, bet valsts kā dumja vista, iztaisoties par gudru, tik groza galvu un tekalē pa pagalmu, nespējot pieņemt jelkādu lēmumu. Nevar taču bērt naudu melnā caurumā. Un vēl ir trešais - airBaltic kreditors Latvijas krājbanka, aiz kuras stāv krievu miljardieris Vladimirs Antonovs, kas arī negrib palikt jaņos. Juridiski un finansiāli viss ir piņķeru piņķeros, un trīs galvas jau tūlīt pat nožņaugs cita citu.
Iespējams, tā viņi tur varētu arī ņemties līdz bezgalībai, ja airBaltic nenozīmētu tūkstošiem darba vietu pašā uzņēmumā un no tā atkarīgajā tūrisma nozarē, tūkstošiem pasažieru katru dienu un galu galā arī Latvijas reputāciju jebkura cita uzņēmēja acīs. Ir jāsaprot, ka aiz airBaltic nu jau stāv pamatīgi biznesi daudzās citās nozarēs un, ja mirs airBaltic, mirs arī viņi.
Cena ir ļoti augsta, tāpēc valsts, kas ir lielākais akcionārs kompānijā un kas tomēr ļāva Flikam tā atvēzēties, nedrīkst gļēvi noraudzīties, kā izšķīst viens no Latvijas flagmaņiem. Jāpieņem agresīvi lēmumi, lai kādi tie arī būtu, un arī Flikam beidzot jānāk laukā no krūmiem. Ja vajag tikties un sarunāt, lai izvēlas Varšavu, ja nevar sarunāt, lai valsts nacionalizē Flika daļu un pēc tam cīnās starptautiskajās tiesās vai, ja vajag, lai pārdod savējo, un, ja vajag, valdības ārkārtas sēdi var sasaukt arī vēlēšanu naktī. Risinājumi noteikti ir, bet jāpieņem drosmīgi lēmumi.