1. Šonedēļ publiskotais Latvijas kārtējais saprašanās memorands ar Eiropas Komisiju un nodomu vēstule SVF atgādināja, ka politiskās kaislības nav «atcēlušas» nepieciešamību veidot 2012. gada budžetu un turpināt budžeta konsolidāciju. Lai gan precīzāka informācija par gaidāmajiem samazinājumiem izdevumu pozīcijā gaidāma augusta vidū, valdība un aizdevēji vismaz vienojušies par konsolidācijas summu: 150-180 miljoni latu. No vienas puses, ja atceras, ka 2011. gada budžeta konsolidācijas apmērs ir 370 miljoni latu, nākamā gada rādītājs liekas vieglāk sasniedzams. No otras puses, ņemot vērā, ka konsolidācijas ietvaros papildu ieņēmumi no augstākām nodokļu likmēm nav gaidāmi (politiķi nosolījušies slogu nepalielināt), atrast jau vairākkārtīgi mazinātajā izdevumu daļā vēl vairāk par 100 miljoniem latu kombinācijā ar solījumu neaiztikt pensijas liekas sarežģīts vingrinājums. Pagaidām noprotams, ka vēl tiks samazināts sabiedriskajā sektorā strādājošo atalgojuma fonds, neprecizējot, par kādām profesionālajām grupām ir runa, plus vēl tiks samazinātas valsts subsīdijas (to skaitā sabiedriskajam transportam, kultūras iestādēm?). Šķiet, valdība aizdevējiem arī sola dažus lēmumus izteikti pārsteidzīgi. «Mēs šobrīd strādājam pie tā, lai pašvaldību budžetā ieskaitāmo iedzīvotāju ienākuma nodokļa daļu novirzītu valsts budžetā.» Ar vārdu «strādājam», protams, var spēlēties, tomēr ir skaidrs, ka pašvaldības šādam pavērsienam nepiekritīs, kas ir labi saprotams, ja ņem vērā, ka pašvaldībām vienlaikus būs lielāka atbildība par sociālo mieru to teritorijās. Liekas, valdība līdzīgi pārāk optimistiski prognozē Latvijas Hipotēku un zemes bankas restrukturizācijas procesa raitumu - diez vai izdosies jau jūlija vidū sākt bankas komerciālās daļas reālu pārdošanu.
Jebkurā gadījumā vienošanās par konsolidācijas summu ir būtiska: lai kādi spēki veidotu nākamo valdību, Dombrovska kabineta vienošanās ar aizdevējiem būs tiem saistoša. Līdz ar to priekšvēlēšanu diskusijas iegūst konkrētu tēmu, par kuru partijām jāizsakās, kā tās plāno apsolīto īstenot.
Ja saki A, saki arī B...
2. Ņemot vērā cilvēku neapmierinātību ar veidu, kādā Latvijā notiek politiskie procesi, atsaucība skatuves mākslinieku rīkotajai akcijai pret oligarhiem nepārsteidza. Cita lieta, ka akcijā pieteiktajām tēmām būtu vēlams turpinājums un precizējumi. Piemēram, loģiska «nesadarbošanās ar oligarhiem» attīstība būtu patērētāju boikota idejas formulēšana konkrētu uzņēmumu precēm un pakalpojumiem. Jo atsevišķu indivīdu atteikšanās saņemt naudu no t. s. oligarhu struktūrām rada morālu gandarījumu pašiem indivīdiem, tomēr šādu metodi Latvijā var izmantot vien daži desmiti cilvēku. Te gan smagais jautājums ir, vai šāds boikots attiektos arī uz nemīlēto politisko spēku atbalstošajiem uzņēmējiem - ziedotājiem, kas boikotējamo loku būtiski paplašinātu. Ideja par interneta vietni, kas palīdzētu iedzīvotājiem paust savas likumdošanas iniciatīvas, ir interesanta. Šim projektam gan derētu piesaistīt ekspertus, jo īpaši juristus, lai neveidotos situācijas, kad kādas kopumā jēdzīgas ierosmes tiek neveikli formulētas, dodot ieganstu tās noraidīt saknē kā neīstenojamas vai pretējas, piemēram, Latvijas kā ES dalībvalsts saistībām.
Akcijas rīkotājiem jārēķinās - kaut gan viņu nevēlēšanās šo domubiedru grupu ietērpt kādā organizatoriskā formā ir saprotama, tomēr, lai reāli ietekmētu procesus, lai varētu nomērīt izdarītā spiediena rezultātus, dažādotu iniciatīvu formas, struktūra ir nepieciešama. Visnotaļ interesantās Pēdējās partijas pieredze liecina, ka politiku nopietni ietekmēt flashmob režīmā ir ļoti grūti.
Žurkas vai lokālpatrioti?
3. Ziņu, ka virkne Tautas partijas (TP) reģionālo labiešu gatavojas pamest dzimto organizāciju un dibināt Vidzemes partiju, daudzi, iespējams, iztulkoja kā «oranžo» viltīgu plānu mainīt izkārtni. Ticamāk gan, ka minētos labiešus nervozē TP līderu pārdomas, vai, ņemot vērā TP zemos reitingus, vispār ir vērts startēt ārkārtas vēlēšanās. Reģionālos TP cilvēkus var saprast: viņu kolēģi Rīgā, pateicoties resursiem, atpazīstamībai, var mēģināt puslīdz veiksmīgi paņemt pauzi, taču reģionālajiem kungiem izkrišana no aprites var būt nāvējoša.
Iecere ir riskanta. Gan tāpēc, ka reģionu aizstāvības kārti tradicionāli izspēlē ZZS un nav pieredzes, kādus panākumus var gūt t. s. reģionālā partija, ja nestartē kopā ar kādu no nacionālajām. Gan tāpēc, ka bez Šķēles resursiem, toties ar minētā kunga nepārprotamu nospiedumu (piemēram, Kraukļa gadījumā) uz jaunās partijas veidotāju līdzšinējo darbību apelēšana pie vidzemnieku lokālpatriotisma var neizdoties.