Bažas par Eiropā notiekošo lielākoties - un saprotamu iemeslu dēļ - koncentrējas ap finanšu tirgos notiekošo (valstu parādi, banku stabilitāte). Tomēr šiem procesiem paralēli (un dažkārt pārklājoties) attīstās tendences, kas varbūt ir pat bīstamākas par kādas lielas finanšu iestādes bankrotu vai likmju kāpumu. Runa ir par neticību Eiropas projektam kopumā.
Kopš pārvietošanās starp dalībvalstīm kļuvusi krietni vieglāka, tie no mums, kuri darba darīšanās vai atpūtas braucienos dodas uz kādu no citām Eiropas Savienības valstīm, kā pašsaprotamu uztver šīs savienības pastāvēšanu. Var nepatikt kāda pilsēta, var krist uz nerviem kādas tautas ieradumi vai raksturs, tomēr kopumā - mēs visi esam eiropieši. Tiešām?
Daži skaitļi no šīsnedēļas The Economist tematiskā pielikuma. Apgalvojumam «manas valsts atrašanās ES ir laba lieta» nu jau piekrīt mazāk nekā puse ne tikai tādās tradicionāli eiroskeptiskās valstīs kā Lielbritānija vai - to varētu saprast - Grieķija, bet arī Francija, Īrija, Itālija, Portugāle; ja tā var teikt, apzinīgajā Vācijā to ir mazliet virs 50, Eiropas iespējas prasmīgi izmantojušajā Polijā tas pats, respektīvi, gandrīz tikpat ļaužu dalību ES vērtē skeptiski. Līdzdalība Eiropas Parlamenta vēlēšanās ir kritusies no gandrīz 65% 1979. gadā līdz apmēram 43% 2009. gadā. Tātad nav jābūt mūžam piktajiem latviešiem, lai īsti neredzētu jēgu dalībai ES, lai par ES pārvaldes un lēmumu pieņemšanas mehānismiem neinteresētos utt. Tad kas mūs vēl satur kopā? Inerce? Tas, ka šķiršanās būtu vēl ķēpīgāka un dārgāka?
Finanšu krīzi Eiropa agri vai vēlu pārvarēs. Lai cik biedējoša šobrīd izskatās tuvākā perspektīva, ir aprēķināts, ka pat vissliktākajā gadījumā (ja Grieķija no eirozonas izstājas ar vislielāko rezonansi) eirozonai kopumā pirmajā gadā tas nozīmē IKP kritumu 8% apmērā, otrajā - 4% (ja grieķus izstumj prasmīgi, runa ir par uz pusi mazākiem kritumiem). Izklausās daudz, bet Latvija pēdējos gados ir pārdzīvojusi divreiz dramatiskāku «piezemēšanos», tomēr ķepurojamies. Citiem vārdiem sakot, jautājums ir: krīze «uzsūksies», bet kas dalībvalstis saturēs kopā tad, kad aktuālās ekonomiskās problēmas vairs neliks katrai tik aktīvi vilkt deķi uz savu pusi? Ja tik draņķīga attieksme pret ES fiksēta jau 2009.-2011. gadā?
Šķiet, politiķiem un ekspertiem ne tikai jādomā, kā viņi auditorijas acīs izskatās, strīdoties par krīzes risinājumiem, bet arī par to, kā stiprināt piederības Eiropai sajūtu kopumā. Jo kāda ir alternatīva? Formāla savienība ar sarežģītāku preču un cilvēku pārvietošanos, mazāku kopējo budžetu, lielāku protekcionismu? Vai tiešām vienas eiropiešu paaudzes (ne tikai elites) kļūdas ir tik nepārvaramas, lai izkustu pusgadsimta laikā sasniegtais?