Ar Arsenālu Latvijā ienāca pasaules kinokultūras elpa - kinovēstures šedevri un aktuālā procesa oriģinālākie sasniegumi. Turklāt ar savām provokācijām/hepeningiem/performancēm Arsenāls jau pirms gadiem divdesmit komunicēja kino kā būtisku kultūras lauku, nevis masu izklaides lētās baudas. Viss tas bija. Kurā brīdī notika «lūzuma» punkts un Arsenāls zaudēja savu māksliniecisko unikalitāti, pazaudēdams savu potenciālu būt ne tikai Rīgai, bet arī Eiropai svarīgs festivāls (un ļāva šīs pozīcijas iekarot Tallinas festivālam Melnās naktis, kas patlaban ir sava veida Arsenāls «bez liktenīgām kļūdām»)? Iespējams tad, kad Arsenāls nevēlējās pāriet uz ikgadējo norises ciklu, likdamies nemanām, ka kardināli ir mainījusies mediju vide, kinoizplatīšanas kanāli un informācijas aprites dinamisms. Pirms pāris gadiem pieņemtais lēmums notikt ik gadu bija krietni nokavēts un, kā redzams, tuvināja festivāla galu. Vai tiešām tas ir gals?
Ja tā, tad uzskatu situācija par dramatisku - Arsenāla zīmols, par spīti kļūdām un pēdējo gadu sanīkumam, joprojām ir spēcīgs. Arsenāls tā ir laba kino garša vairākām paaudzēm skatītāju, galu galā tas joprojām ir zīmols, kurā var (varēja) iepūst dzīvu garu. Tālab bez emocijām neiztikt, tāpat kā bez personāliju piesaukšanas. Arsenāls ir Augusts Sukuts, tā dibinātājs, ilggadējais vadītājs, «tēva figūra», kurš pēdējos gadus dzīvo Spānijā, tomēr viņa ietekme Arsenālā ir nepārprotama, par spīti tam, ka pēc Sukuta Arsenālam ir bijuši vēl vairāki direktori, kurus Sukuts arī ir iecēlis un pēcāk atcēlis. Tagad, kā zināms, Sukuts ir atcēlis arī pašu festivālu, līdzinādamies klasisko traģēdiju varoņiem - tādai kā Mēdejai, kura nogalinājusi pati savus bērnus. Kas ir noticis pirms liktenīgās slepkavības - formāli tas ir nenoslēgtais līgums starp KM un Rīgas domi, kas paredz Arsenālam finansējuma ziņā ekskluzīvu vietu citu kultūrpasākumu kontekstā. Varbūt ir vēl citi iemesli (sponsoru zaudējums?), taču neviens no tiem nav tāds, kura vārdā vajadzēja nogalināt Arsenālu.
Teiksiet, bez naudas festivālu neuztaisīt. Jā, protams. Pati esmu rakstījusi, ka Tallinas Melnās naktis, ietekmīgākais Baltijas kinofestivāls, pērn izmaksāja 1 miljonu eiro (!), kur bija arī krietns valsts finansējums. Taču, tāpat kā arsenālieši, Tallinas festivāla vadītāji ik gadu meklē šo naudu - no nulles (no sarunas ar festivāla direktori Tīnu Loku). Naudas meklēšana ir netīkams process, tas prasa arī īpašas dotības un «korporatīvā flirta» māku, kāda piemita gan Sukutam, gan ar festivālu saistītajam Mārim Gailim. Nedomāju, ka naudas pieticība bija vienīgā Arsenāla pēdējo gadu problēma, problēma nebija arī filmu atlase. Festivāla drāma bija «attālinātajā» vadības stilā, festivāla dibinātājs tā arī nav varējis pieņemt domu, ka Arsenālu veidotu cita komanda, citi cilvēki, kas ļauj ienākt citām idejām. Izdziestošā Arsenāla skumjais tēls manās acīs ir pērnā festivāla noslēguma ceremonija, kurā mokoši tika izspēlētas atrakcijas ar klāt neesošā «mitoloģiskā» festivāla direktora Sukuta manekenu/uzvalku. Skumji un stindzinoši.
Diemžēl Latvijā festivāli parasti ir sabiedriskas organizācijas (Arsenālu rīko biedrība) un valstij nav nekādas teikšanas to virzības vai vadītāju izvēlē. Tā nav pasaules prakse. Teiksim, Venēcijas festivāla vadītājus Itālijas kultūras ministrija maina regulāri, tāpat kā Vācijas kultūrinstitūcijām ir teikšana tajā, kas būs Berlīnes festivāla direktors. Tie ir ļoti ietekmīgi posteņi pasākumos ar desmitos miljonu mērāmu budžetu un lielu starptautisku ietekmi.
Arsenāls nebija pelnījis tādu galu - bojāeju no sava radītāja rokas. Savukārt mēs neesam pelnījuši to, ka izzūd viens no vērtīgākajiem Latvijas kultūras zīmoliem, kura potenciāls pat nebija līdz galam realizēts. Pat par spīti tam, ka plūkšanās starp Arsenālu un «konkurentu» Baltijas pērli, nespējot pat saskaņot norises datumus, arī ir spītā un mentalitātē bāzēts paradokss, tas, ka Latvijā ir palikusi tikai vēl lokālākā, tikai uz filmu izrādīšanu orientētā Baltijas pērle - festivāls, kuram nerūp Baltijas filmu skates, semināri u. c. būtiskas norises, - , ir skumja ziņa.