Zirgkastaņu raibkode Dienvideiropā tika atklāta astoņdesmito gadu vidū. Klimatam sasilstot, tā pamazam izplatās aizvien tālāk uz ziemeļiem. Freiburgas kastaņos tā sāka dzīvot deviņdesmito gadu beigās. Tās kāpuri ēd kastaņu lapas, tā rezultātā tās jau vasaras vidū kļūst brūnas un nokrīt. Kaut šīs kodes pašiem kastaņkokiem nekaitē, netiek izslēgts, ka ilgstošā laika periodā koki tādējādi tiks novārdzināti.
Efektīvākais veids, kā cīnīties pret zirgkastaņu raibkodēm, ir rudeņos čakli grābt kastaņu lapas, kurās pārziemo kaitēkļu kūniņas. Savāktās lapas pat neiesaka pārstrādāt kompostā, bet gan sadedzināt, jo tas ir visdrošākais veids, kā tikt vaļā no nākošajām kaitēkļa paaudzēm.
Freiburgā kopā ir ap 1800 kastaņkoku, veseli pilsētas rajoni lepojas ar lielām un vecām kastaņu alejām. Cīņa pret zirgastaņu raibkodi ir viena no pilsētas prioritātēm. Jau jūlija sākumā plakāti uz pilsētas reklāmas stabiem aicina pilsētniekus iesaistīties kastaņu lapu grābšanas akcijās. Katru rudeni pilsēta bez maksas iedzīvotājiem izsniedz speciālus maisus bojāto kastaņu lapu vākšanai un arī par saviem līdzekļiem organizē to izvešanu un iznīcināšanu. Brīvprātīgie ik nedēļu tiek aicināti grābt lapas dažādos objektos, piemēram, pilsētas Vecajos kapos. Čakla kastaņu lapu vākšana atmaksājas - tad nākamajā gadā zirgkastaņu raibkodes populācija samazinās par 80%!
Pagājušajā pavasarī Freiburgas pilsētas Dārzu un dziļbūves departaments sāka jaunu akciju cīņā pret šo kaitēkli. Proti, pilsētā tika uzstādīti 250 putnu būrīši lielajām zīlītēm un zilzīlītem. Līdz tam uzskatīja, ka dabā neeksistē neviens zirgkastaņu raibkožu dabiskais ienaidnieks. Taču 2009. gadā ornitologi Dienvidvācijā novēroja, ka tieši zīlītes ir pielāgojušās jaunajai situācijai un uzņēmušas zirgkastaņu raibkožu kūniņas un kāpurus savā ēdienkartē. Zīlītes no agra rīta līdz vēlam vakaram baro ar tiem savus putnēnus, dienā apēdot līdz pat 500 kāpuriem.
Tāpat kā kastaņu lapu vākšana, arī zīlīšu būrīšu akcija bija pilsētas iedzīvotāju apvienoto pūļu rezultāts. Pilsētas pašvaldība nāca ar iniciatīvu, bet Freiburgas Jauniešu cietuma iemītnieki nagloja būrīšus. Savukārt rūpes par būrīšu uzstādīšanu, tīrīšanu un novērošanu ir uzņēmusies kāda vietējā dabas draugu biedrība. Katru gadu apbrīnojot Freiburgas iedzīvotāju spēju organizēties kopīgam mērķim, domāju - vācu valodā nav jēdziena «talka», bet viņiem tas lieti noderētu.