Viena no sabiedrības daļām, kurā Zatlera pēdējā laika aktivitātes radījušas salīdzinoši lielāku viļņošanos, ir nacionālā inteliģence. Savukārt tiem, kuriem siltā atmiņā ir Tautas frontes laiki, radošo profesiju pievēršanās politiskajiem jautājumiem liekas sen gaidīta un vajadzīga.
Un tomēr - lai gan labi zināmi ir piemēri, kad radošo profesiju dalība politiskajos procesos ir bijusi auglīga (Kārlis Skalbe, Jānis Akuraters u. c.), liekas, ka mēģināt atkārtot astoņdesmito gadu nogales situāciju nav īsti pareizi. Vairāku iemeslu dēļ.
Pirmais, ciniskākais, saistās ar lielas daļas inteliģences divdomīgajām attiecībām ar politisko varu. Un te nav runa par tiem indivīdiem, kuri ir pārliecināti, ka viņu nodevas vēl komunistiskajam režīmam ir aizmirstamas un piedodamas. Runa ir par radošo profesiju attiecībām ar varu jau pēc neatkarības atgūšanas. Ja tu aicini uz barikādēm pret režīmu, kas, teiksim, prettautistiski dala naudas resursus, bet pats no šiem resursiem barojies (vienalga - pasūtījumi, stipendijas utt.), tad tas ir mazliet liekulīgi. Tēze, ka tā jau ir «kultūras nauda» un nav atņemta citām nozarēm, nepārliecina - šķiet, nav nepieciešams atkārtot, pēc kādiem principiem šī «kultūras nauda» tika (tiek?) dalīta. Tribūna statuss arī it kā paģēr neņemt naudu (honorārus, pasūtījumus) no mecenātiem, kuri i gleznas pērk, i sliktās partijas sponsorē. Tik mazā valstī kā Latvija būtu tikpat liekulīgi pārmest inteliģencei mazus, vidējus un prāvākus kompromisus maizes nopelnīšanas vārdā (pats neesmu labāks), tomēr šī pielāgošanās anulē tiesības kā Saulcerītei mosties no aizmirstības un sludināt no augstā, neaptraipītā kalna.
Otrs iemesls izriet tieši no radošo profesiju veikuma vērtīguma. Partijas, tautas politiskie mīluļi nāk un iet, savukārt ikviens nācijas pašlepnumu, garīgumu rosinošs romāns, glezna vai skaņdarbs savu svētīgo darbu veic daudz spožāk nekā desmit pareizi runājoši politiskie aktieri. Un runa nav pat par tādiem cilvēkiem kā Māra Zālīte, Imants Kalniņš, Zigmars Liepiņš u. c., kuru darbi ļāva iztaisnot muguras tad, kad vispār nekādu partiju nebija. Runa ir par cilvēkiem, kuri vienkārši darīja savu darbu (tulkotāji), paverot mums jaunus apvāršņus, kuri veidoja latviešu valodas kā joprojām dzīva organisma telpu, kuri ar saviem darbiem bez lieka patosa apliecināja, ka nācijas mazskaitlīgums nav šķērslis kultūrai. Iecietība, spēja lietas skatīt lielākā mērogā - šīs radošajai inteliģencei piemītošās (ceru) īpašības ir un būs Latvijai ļoti nepieciešamas, savukārt politikai tās objektīvi ir svešas. Neaicinot uz apolitiskumu, gribētos inteliģencei atgādināt, ka tai nav jāpakārtojas politiķu dienas kārtībai.