Vai darbi par vienu tēmu, vienalga, kādā toņkārtā, ar kādu mērķi un uz kādām domām vedinot, var piedāvāt vienlīdz aizraujošu un vērtīgu skatīšanās pieredzi? Izstādes uzbūvi savā ziņā paskaidro anotācija: «Rīgas nami veido Aviācijas muzeju Spilvē, un tāpēc aviācija, lidojums un lidmašīnas ienāk arī Rīgas mākslas telpā», un izstāde ir tematiski saistīta ar Aviācijas svētkiem un lidmašīnu modeļu izstādi Spilves lidostā (Anatolija Rudenko zīmētie lidmašīnu modeļi arī ir šāds «ārpusmākslas» elements - radīts ne jau filozofisku pārdomu labad). Izstāde kā satelīts un āķis intereses raisīšanai par aviācijas vēsturi apvieno vairāk nekā pusgadsimtu senus darbus ar pašiem jaunākajiem, veidojot visai paraibu rasolu, ko pozitīvā griezumā var tulkot kā vitālu daudzveidību.
Ronalds Rusmanis līdz šim pazīstams kā konsekventākais lidmašīnu portretētājs latviešu mākslā (Dodiet ceļu, 2008; Plīvurs, 2009), apveltot šos mehāniskos objektus ar cilvēciskām emocijām, taču izstādes retrospektīvais raksturs ir ļāvis lidošanas interesentu loku krietni paplašināt. No populāras dziesmiņas aizgūtais nosaukums tēmu pat pārāk sašaurina, jo izstādē ieraugāms, ka lidot (vismaz mēģināt) var ne jau tikai ar lidmašīnām, bet arī ar dirižabļiem, kosmosa kuģiem (gan savējiem, gan «svešo» vadītajiem), pašdarinātiem vai dabiski piemītošiem spārniem, kā arī ar iztēles, kaislību u. c. nemateriālu «lidaparātu» palīdzību. Tādējādi var cerēt uz izstādes veiksmi, proti, ka tā pavēstīs ko būtisku gan par cilvēku, gan laikmetu, izmantojot lidošanas alkas.
No Kluča līdz Loginai
Būtiskais ietver vispirms pārsteigumu, cik dažādi par šīm lietām ir domāts. Grūti iztēloties atšķirīgākus darbus par kanoniskā fotomontāžas pioniera Gustava Kluča pompozajiem, bet nešaubīgi meistarīgajiem slavas dziesmu plakātiem padomju varai un nonkonformistes Zentas Loginas fascinējošajām Visuma ainām, kur glezniecības divām dimensijām pievienojas trešā - telpiskā (ja nav īsti iznācis aplūkot Loginas darbus tuvplānā un vairumā, šī ir iespēja). Pie jau atzītākas klasikas pieskaitāmi Ilmāra Blumberga sirreālie pirmpasaules procesi no cikla Hēsiods. Teogonija, kuros lidošana ir lietu dabisks stāvoklis.
Pavisam citādas - Padomjzemes mitoloģijas projektā iederīgas - ir Jurija Cirkunova 70. gadu armijas manevru gleznas, kurās vienlaikus nolasāmi mēreni formas ģeometrizācijas centieni jeb socreālisma «krastu erozijas» liecības. Savukārt romantizētās ikdienas moments dominē Kārļa un Intas Dobrāju ainiņās ar aizrautīgiem lidmodelistiem un bērnības sapņiem par lidošanu - arī visai raksturīgiem vēlīnā sociālisma gaisotnei. Dažbrīd lidošanas elementi atspoguļojas tikai atsevišķās detaļās, kā kosmonautu skafandri (Jānis Anmanis Nosargāsim!, 1985) vai mazs dirižablītis - eglīšu rotājums, kas iekārts koka zaru instalācijā (Visvaldis Ziediņš Saliekamā eglīte).
Darbus iespējams grupēt pēc dažādiem principiem - sižetiski, piemēram, Ikara tēma (Izabella Krolle, Andris Breže, Gļebs Panteļejevs), kosmosa un citplanētiešu jautājums (Miķelis Fišers, Olga Šilova, Pēteris Līdaka, Zenta Logina), izpletņlēcēji (Kaspars Zariņš, Vija Maldupe, Laima Puntule, Biruta Baumane), lidmašīnas kā attālināti objekti (Kristaps Ģelzis, Ivars Heinrihsons, Ilze Jaunberga, Kristians Helvings) u. tml. Var izstādi skatīt kā gradāciju virkni no reālistiskām līdz abstraktām formām, kā svārstīšanos starp lidojuma vilinājumu un neizbēgamo risku, kas visdrīzāk ir neatšķetināmi saistīti (varbūt tāpēc uzmanību pievelk TV kanālos regulāri cirkulējošās aviokatastrofu izmeklēšanas?), vai arī vēl kā citādi.
Lidošanas erotika
Pamatīgu izstādes daļu aizņem Pētera Līdakas darbi, kura vārds, iespējams, nebūs pārāk pazīstams. Pēc studijām Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā un Londonas Central St. Martins Mākslas universitātē pārsviedies uz reklāmas biznesu, Līdaka piedāvā ciklu Asteroīdu lauks - iespaidīgas lielformāta ainas ar fantastiskiem kosmosa lidaparātiem, robotiem un visurgājējiem reālistiski lidojošu debess ķermeņu ielenkumā, kā arī sirreāli plakanās, Huana Miro garā ieturētās Kompozīcijas ar kaķlidmašīnām. Lidošana kā savstarpējo attiecību un erotikas caurstrāvota nodarbe dominē animācijas filmiņās, piemēram, Aijas Bley Sieviete un vējš (postkoloniālisma teorētiķiem laikam būtu kas sakāms par austrumu eksotikas hiperseksualizāciju). Uzmanības vērti ir arī Vladimira Ļeščova Spārni un airi, kas godalgoti vairākos festivālos, savukārt kosmiskas meditācijas neatvairāmību izstaro Janas Briķes filmiņa Elpa. Ideāls rezultāts laikam būtu tāda kā abpusēja mijiedarbe - lai tie, kuriem prātā tīrie «dzelži», ierauga mākslu, bet tradicionālie izstāžu gājēji - varbūt ieinteresējas par lidošanas tehnisko pusi.
Balansējot starp izklaides, reklāmas un augstās mākslas plauktiņiem, ir radīts produkts, kurā visiem viss noteikti nešķitīs vērtīgs, tomēr katram savi spārni varētu atrasties.