Lai kļūtu par nozīmīgu spēlētāju eksporta jomā, jāražo nevis tādi produkti, kādus gribas ražot, bet tādi, kas ārvalstu tirgos tiek pieprasīti, turklāt ārvalstīs jāveido plašs sadarbības partneru loks. Mūsu panākumu pamatā ir tas, ka sadarbojamies aptuveni ar 40 pasaules valstīm. Jāņem vērā, ka uzņēmējam solījums ir svēta un nemainīga lieta, kas vienmēr jāievēro.
Patlaban eksportējat saražoto produkciju uz Āfriku, Tālajiem Austrumiem un arī Krieviju?
Līdz 2008. gadam piena produktus eksportējām galvenokārt uz Eiropas Savienību, bet tagad esam apguvuši Ziemeļāfrikas un Āzijas tirgu, piemēram, 90% mūsu ražotā sūkalu pulvera tiek eksportēti uz Malaiziju. Savulaik eksportējām lielu produkcijas apjomu uz Krieviju, bet pēdējā laikā vairs ne. Pagājušās nedēļas beigās aizsūtījām uz Krieviju mūsu ražotā siera partiju, un tas pagaidām ir pirmais solis, lai atjaunotu eksportu uz šo mūsu kaimiņvalsti. Tad jau redzēs, kā ies.
Vairāki uzņēmēji Dienai pauduši viedokli, ka Latvijas pievienošanās eirozonai būtu izdevīga viņu komercdarbības attīstībai. Vai arī jūs tā uzskatāt?
Kā uzņēmuma, kas produkciju eksportē, vadītājs eiro ieviešanu Latvijā vērtēju kā neapstrīdami izdevīgu. Eiro ieviešana izbeigtu pašreizējo situāciju, ka bankas no valūtas maiņas operācijām ar enter klikšķi var pelnīt miljonus! Man kā uzņēmējam grūti saprast, kāpēc mūsu valdība sadarbībā ar Latvijas Banku nav sašaurinājusi valūtas maiņas kursu koridoru, kas uzņēmumiem, kuri produkciju eksportē, rada tikai zaudējumus, un tas ir pilnīgs absurds.
Pagājušajā ziemā izskanēja bažas, ka Latvijas piensaimniecības nevar nodrošināt piena pārstrādātājiem nepieciešamo piena daudzumu. Vai Preiļu siers ir saskāries ar piena trūkuma problēmu, varbūt iepērkat pienu no Lietuvas un Polijas piensaimniekiem?
Mēs iepērkam pienu Lietuvā, bet nevis tāpēc, ka Latvijas piena ražotājsaimniecības nevar nodrošināt mums nepieciešamo piena daudzumu, bet tāpēc, ka Lietuvā piens ir krietni lētāks. Polijā pienu neiepērkam, jo pagaidām nav bijis vajadzības to darīt. Piens Latvijā nekad vairs nebūs deficīts! 2014. gadā beigsies mūsu valsts piena ražotāju aizsardzība jeb kvotas, un jāsaka - piena pietiks visiem. Jautājums tikai, kurā valstī mēs pienu pārstrādei iepirksim un par kādu cenu.
Lauksaimnieku organizācijas norāda, ka piena ražošanas pašizmaksa ir ap 20 santīmiem par kilogramu. Vai tas atbilst jūsu uzņēmuma noteiktajai iepirkuma cenai?
Iepirkuma cena visu laiku mainās - 2011. gadā cena bija augstāka nekā iepriekšējos gados. ES piena iepirkuma cena sāka samazināties jau 2011. gada nogalē, jo samazinājās gatavo produktu eksporta cenas, diemžēl Latvijā notika pretēji. Ja runā par Lauksaimnieku organizācijas nosaukto pašizmaksu, 2007. gada beigās un 2008. gada sākumā šīs pašas organizācijas kā pašizmaksu minēja 26 santīmus, bet 2009. gadā 12-14 santīmu, līdz ar to 20 santīmu ir vienkārši skaitlis.
Mūsu valsts pienu vairāk eksportē nekā patērē vietējā tirgū, līdz ar to, patīk tas kādam vai nepatīk, mums jāanalizē, kas notiek ārvalstu tirgos. Jo situācija eksporta tirgos nosaka, kāda būs situācija vietējā tirgū. Jā, varbūt sekas jūtamas tikai pēc četriem pieciem mēnešiem, tomēr bez pārmaiņām neiztikt. Bet Latvijas ekonomika nereaģē pat uz to, ka sviesta cena Eiropā samazinājusies gandrīz par diviem eiro, salīdzinot ar cenu, kāda bija pirms gada analogā periodā!
Kā jūs to skaidrojat, kāpēc mūsu valsts ekonomika nereaģē?
Vienkārši tāpēc, ka Latvijā visi ir ieinteresēti pēc iespējas ilgāk turēt augstas cenas. 2008. gadā situācija bija identiska. Eksporta cenas jau bija samazinājušās, bet Latvijā runāja, ka krīze mūs neskars, jo mūs gaida vēl straujāka izaugsme. Kā patiesībā notika, to mēs visi zinām. Tagad arī optimistiski runā, ka esam pārvarējuši krīzi un citu valstu problēmas mūs neskars. Manas domas: skars - un vēl kā!
Kā gadu gaitā mainījusies Latvijas patērētāju gaume un prasības, izvēloties piena produktus?
Šodien patērētājs ir izlutināts, jo ir iespēja izvēlēties produktus no ļoti plaša klāsta. Turklāt Latvijas iedzīvotājiem iepērkoties patriotisms nepiemīt, viņiem nešķiet svarīgi iegādāties vietējo ražotāju produkciju, daudz svarīgāks izvēles kritērijs ir cena, kas, ņemot vērā Latvijā pastāvošo PVN un mūsu valstī ierasto, tradicionāli iespaidīgo tirgotāja uzcenojumu, nav nekāda zemā.
Izvēloties produktus, cilvēki aizvien lielāku uzmanību pievērš to veselīgumam. Popularitāti ieguvusi mūsu tā dēvētā īpaši veselīgo produktu zaļā līnija - biezpiens, kefīrs, jogurts ar linsēklām. Populārs ir arī sāļais sviests, ko sākām ražot pagājušajā gadā. Šis sviests pēc garšas un sastāva radniecīgs sviestam, ko XX gadsimta otrajā pusē ražoja mājas apstākļos, tāpēc daudzi to izvēlas nostalģisku motīvu dēļ. Šajos laikos raksturīga tendence ir gaumes dažādība!
Zināms, ka Latvijā ir bezdarbs, bet daudzi uzņēmēji norāda, ka darbības paplašināšanai traucē darbinieku trūkums. Kā ir jūsu uzņēmumā - darbinieku trūkst, vai strādāt gribētāji stāv rindā?
Mēs speciālistu trūkuma problēmu risinām ļoti vienkārši - pieņemam cilvēkus darbā un paši apmācām. Lai darbinieki, kuru apmācībā ieguldīti resursi un kuri spēj izpildīt uzdevumus plānotajā kvalitātē un apjomā, neaizietu strādāt pie cita darba devēja, cenšamies nodrošināt gan sociālās garantijas, gan arī labu samaksu par padarīto darbu, jo nenoliedzami tālredzīgam vadītājam jācenšas apmācītos, strādāt gribošos darbiniekus savā uzņēmumā noturēt.
Ar lauksaimniecību esat saistīts visu mūžu. Kā vērtējat zemkopības ministres Laimdotas Straujumas darbību nozares attīstībā?
Tad jau redzēs, kā virzīsies Straujumas kundzes karjera. Pagaidām Straujumas kundze ministres amatā strādā pārāk īsu laiku, lai būtu paguvusi paveikt ko pozitīvi nozīmīgu vai arī pieļaut milzīgas kļūdas. Taču ilgajos darba gados man radies banāls, bet drausmīgs secinājums, kas ministriem nepatiks: katrs nākamais ministrs profesionāli ir aizvien vājāks par iepriekšējo. Iemesls ir ne jau erudīcijas trūkums, bet tas, ka ministrus aizvien mazāk interesē, kas notiek ministrijas pārziņā esošajās nozarēs. Ja ministra amatā nonākušais cilvēks grib saprast situāciju kādā nozarē, jāizpēta reālā situācija, bet reālo situāciju var uzzināt, tikai runājot ar nozares uzņēmumu pārstāvjiem.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Edmunds Sprūdžs paudis ļoti detalizētu interesi par Latgales ekonomisko situāciju un nācis klajā arī ar priekšlikumiem, lai situāciju uzlabotu. Kāds ir jūsu viedoklis par ministra idejām?
Nekādā ziņā nepiekrītu Rīgā kultivētajam mītam, ka Latgale ir visdepresīvākais Latvijas reģions! Skaitļi pierāda, ka vērienīgāko Latgales uzņēmumu apgrozījums pat pārsniedz Vidzemes uzņēmumu apgrozījumu! Kas attiecas uz ministra plāniem, jāsaka, pāragri spriest par to kvalitāti, jo arī Sprūdža kungs strādā neilgu laiku. Tad jau redzēs, kā ministra idejas īstenosies. Manā skatījumā jebkurai idejai ir nulles vērtība, pirms tā devusi praktisku, skaitļos izsakāmu labumu. Dažādus skaļus saukļus par ekonomiskās situācijas uzlabošanu Latgalē gadu gaitā esmu dzirdējis ļoti bieži, un daudzi no tiem tā arī palikuši saukļu līmenī. Problēma ir tā, ka atbalsts Latgalei ļoti bieži tiek saprasts kā dažādas mācības, konsultācijas, semināri. Esmu apmeklējis daudzas tādas apmācības un, kad pajautāju lektoram, kāda ir viņa praktiskā pieredze tajā jomā, ko viņš māca, atbilde ir: «Nu, ziniet… nekāda.» Tik vien kā izlasītās teorijas! Kur tad ir tie gaišie prāti, kas mani mācīs saražotos piena produktus prasmīgāk eksportēt?
Kādus uzņēmējdarbību sekmējošus pasākumus jūs gaidāt no valsts institūcijām? Varbūt grozījumus nodokļu likumdošanā?
Var jau samazināt PVN par 1%, bet tam nav nekādas būtiskas nozīmes. Zinot, ka ēnu ekonomika ir 30%, PVN - 22%, katram skaidrs, ka PVN samazinājums par 1% neko neietekmēs. Latvijā, salīdzinot ar daudzām Eiropas valstīm, PVN ir ļoti augsts un būtu jāsamazina radikāli, nevis tikai populistiski. Ja PVN samazina līdz 7-9%, to izjustu visa sabiedrība kopumā - gan pircēji, gan ražotāji, gan tirgotāji.
Kas vēl sekmētu uzņēmējdarbības attīstību bez jau minētās PVN samazināšanas?
Kā uzņēmējs es no valsts institūcijām gaidu vienlīdzīgu attieksmi, vienādus spēles noteikumus visiem Latvijas uzņēmumiem, lai netiktu pieļauti politiski angažēti, konkurenci kropļojoši pasākumi.
Par godīgu konkurenci atbildīgo valsts iestāžu uzraudzība piena pārstrādes nozarei nav pietiekama?
Viss atkarīgs, cik tuvu vai tālu no valdošās elites ir kāda uzņēmuma īpašnieki un vadītāji. Turklāt diemžēl Latvijas sabiedrībā kā normālas joprojām tiek uztvertas daudzas lietas, kas nav savienojamas ar biznesa ētiku klasiskajā rietumvalstu izpratnē, un izskatās, ka tuvākajā laikā situācija neuzlabosies.