Man jau likās, ka uz abām šīm šosejām, kas savieno Rīgu ar Valmieru - viena caur Straupi, otra - caur Cēsīm, zinu katru līkumu, bedri un nu jau arī radaru, bet nē, katra reize tomēr ir jauns piedzīvojums. Tāda kā spēle, kurā metas visi dalībnieki, jo, piemēram, šo - noslēpumaino radaru gabalu aiz Ieriķiem - man šodien ļāva pamanīt kāda asprāša uz baltā bērza stumbra ar sarkano krāsu uzvilktais uzraksts «Foto».
Skaidrs, ka tā ir spēle, jo, piemēram, ceļa posmā Bērzkrogs-Madona pagaidām nav neviena radara - es domāju gan, ka nav, jo, ja kāds uz tā ceļa, noturoties uz bedraini bedrainā, mazliet salāpītā asfalta, spēj braukt ātrāk par 100 km/h, viņš jāņem autokrosa komandā, nevis jāfotografē.
Tūlīt aiz Raganas līdz Inciema pagriezienam uz Valmieras šosejas ir ceļa remonts, neskaitāmi luksofori, kas pārvietošanos apstādina apmēram uz pusstundu, liekot minēt, cik tad šajā reizē būs stāvēšanas reižu. Jo viss sākās ar diviem luksoforiem. Tagad ir kādi astoņi.
Zinātāji tāpēc apbrauc šo ceļa posmu caur Turaidu vai Siguldu. Viss jau labi domāts, kā daudz kas. Kā radari ar milzīgajām iepirkuma summām. Kā šis ceļa remonts, kad nevienam nav ienācis prātā pirms tiem daudzajiem luksoforiem uzlikt brīdinājumu ar informāciju par to, ka gaidāmi tik un tik luksofori, kas aizkavēs braucēju par tik un tik minūtēm, bet ir iespējams apvedceļš caur turieni un turieni. Kaut kā tā.
Pirmoreiz braucējiem tas ļautu izvēlēties - kā izmantot savu laiku un benzīnu. Es zinu vēl kādu ceļu, kas tiek remontēts, Valūtas fonda slavēts, straujas izaugsmes pārņemts, jo reiz tas patiešām būs gluds.
Mēs pacietīgi gaidām pie tiem luksoforiem... un lepojamies, ka klusi un pacietīgi esam bijuši klāt lielākā krīzes pārvarēšanas speciālista tapšanā. Bet kaut kā ļoti gribas tās ceļa zīmes - mēs domājam par jums, mums rūp jūsu laiks, mēs gaidīsim jūs atpakaļ. Mēs saprotam, kā ir paskatīties acīs saviem darbiniekiem, lūdzot viņus turpināt strādāt par nožēlojamu algu. Vēl tikai drusku drusku jāpaciešas. Mēs taču neesam likvidējuši nevienu kultūras iestādi un, lai ko publiski sakām, zinām, ka tās pastāv tikai tāpēc, ka tur esošie cilvēki nolēmuši nepadoties.
Tas nekas, ka Māris Sirmais ir pirmais, kuram pietrūka spēka cīnīties par eksistenci un pierādīt, ka vārds Kamēr ir jaudīgāks par citiem.
Bet daudz kas taču paliek, ak dievs, kas vēl paliek. Kaut kas vienmēr paliks pāri... jo vienmēr paliek.
Britiem ir lieliska, sentimentāla un asprātīga filma Eksotiskā viesnīca Kliņģerīte ar fantastiskiem aktieriem un brīnišķīgu frāzi: «Beigās viss būs labi. Bet, ja vēl nav labi, tātad tās nav beigas.» Kaut kā tikai ļoti līst šovasar...