Īpaši lielas perspektīvas paveras pārtikas un kosmētikas ražotājiem. Tajā pašā laikā jārēķinās, ka Ķīnas uzņēmējdarbības vide atšķiras no ES un tajā ir savi, īpaši spēles noteikumi. Piemēram, Ķīna neatzīst starptautiskos patentus, arī pārtikas preču sertifikāciju veic tikai Ķīnas sertifikatori.
Pašlaik Ķīnas veikalu plauktos no Latvijā ražotām pārtikas precēm ir atrodamas, piemēram, šprotes, saldētas mellenes, kā arī Latvijas Balzāma produkcija, savukārt kosmētiku ķīniešiem piegādā uzņēmums Stenders. Starp lielākajiem latvijas eksportētājiem uz Ķīnu ir atrodami arī kokrūpniecības un metālapstrādes uzņēmumi.
Zaļā mode Ķīnā
Latvijas investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) direktors Andris Ozols uzsver, ka Krievijas embargo skartās pārtikas preces ir vienas no pieprasītākajām Ķīnā. «Šī Āzijas valsts ir otra lielākā pārtikas patērētāja pasaulē, un katru gadu tās pārtikas patēriņš pieaug par 40%. Tā ka tik mazam tirgum, kāds ir Latvijas, Ķīnas tirgus ir faktiski nepiesātināms,» norāda A. Ozols. Te gan jāpiebilst, ka pašlaik Ķīnas veikalos nav iespējams nopirkt mūsu piena produktus jau pieminētās sertifikācijas dēļ. Šā gada novembrī Ķīnas sertificētāji ieradīsies Latvijā, lai sertificētu mūsu piena pārstrādes uzņēmumus, tikai pēc vērtīgā papīra iegūšanas varēs sākties produktu ceļš pie ķīniešu patērētājiem. A. Ozols stāsta, ka Ķīnas modes kliedziens ir viss, kas ir ekoloģisks un saistīts ar zaļo dzīvesveidu - gan pārtika, gan kosmētika, kā arī dizaina un būvniecības preces un iepakojums. «Pašreizējā Ķīnas valdības politika ir vērsta uz ilgtspējību, tostarp vides jomā. Tāpat uzsvars aizvien vairāk tiek likts uz iekšējā patēriņa veicināšanu un sabiedrības pārticības vairošanu. Un strauji augošā vidusšķira labprāt patērē «zaļās industrijas» produktus. Tam uzskatāms piemērs ir Latvijas saldēto melleņu eksports, kurš pērn bija mērāms 7 miljonos eiro,» atklāj A. Ozols. Tāpat veiksmīgi Ķīnas tirgu ar savām precēm iekarojuši tādi «zaļie» uzņēmumi kā Kukuu dizaina mēbeles, Madara, Ulla, Laima un Cita lieta.
Lielā birokrātija
Viena no Ķīnas īpatnībām ir lielā birokrātija, kura, kā atzīst, tur strādājošie Latvijas uzņēmēji, ir desmitkārt lielāka nekā ES. LIAA pārstāvniecības Ķīnā vadītāja Ieva Jākobsone Bellomi stāsta, ka «šīs valsts ekonomika ir komunistiskā kapitālisma produkts, proti, lai gan biznesa vide ir kapitālisma veidojums, tomēr valsts politika ir noteicošā attiecībā gan uz starptautiskās tirdzniecības pamatiem, gan uz iekšzemes regulējumu. Tā, piemēram, lai uzsāktu eksportu vai veidotu savu kompāniju Ķīnā pakalpojumu sniegšanas nolūkos, ir nepieciešams vispirms rūpīgi pārliecināties, vai šādas darbības ir pieļaujamas saistībā ar Ķīnas likumdošanu. Jāmin, ka Ķīnas administratīvais aparāts ir pietiekami birokrātisks un nereti regulējošie akti tiek piemēroti ar krietnu devu patvaļības - ja vienā ostā, piemēram, muitas pārstāvji pieprasīs vienus dokumentus, tas nebūt negarantē, ka, ja tāda pati krava tiek sūtīta caur citu ostu, pieprasītie dokumenti būs tieši tādi paši.»
Par lielo birokrātiju ir pārliecinājusies arī Pekinā strādājošā latviešu uzņēmēju tulkošanas un konsultāciju biroja Linearis valdes locekle Maija Kurte. «No savas pieredzes varu teikt, ka uzņēmuma dibināšana var aizņemt pat pusgadu. Jāteic, ka nodokļu slogs tur ir salīdzināms ar Latviju, taču ir ļoti plaša pelēkā zona, kuru gan Ķīnas valdība aktīvi apkaro.»
M. Kurte stāsta, ka Linearis nodarbojas ar tulkošanas pakalpojumiem ārzemju uzņēmumiem un tulko 150 valodu kombinācijās. Pieprasītākie ir rakstveida tulkojumi. Otrs Linearis darbības virziens saistīts ar konsultāciju sniegšanu Latvijas uzņēmumiem - importētājiem un eksportētājiem. «Tiem, kuri vēlas importēt preces, mēs palīdzam tās atrast, kas bieži līdzinās adatas meklēšanai siena kaudzē, savedam kopā ar piegādātājiem. Savukār eksportētājiem piedāvājam gan tirgus izpēti, gan sameklējam partnerus. Jāteic, ka, salīdzinot ar laiku pirms četriem gadiem, latvijas eksportētāju interese par Ķīnu ir ļoti pieaugusi,» atzīst M. Kurte. Viņa arī stāsta, ka vilsies tie uzņēmēji, kas vēl joprojām Ķīnu uzskata par lēta darbaspēka valsti, kas jau sen neatbilstot patiesībai, īpaši lielajās pilsētās. «Uzņēmēji, kas vēlas atvērt kādu ražotni Ķīnā, nevar rēķināties ar lētiem strādājošajiem, taču krietni mazākas prasības nekā ES ir vides jomā, kas ievērojami samazina izmaksas,» bilst M. Kurte.
Partneru «uzmešana»
Par lielāko risku sadarbībā ar Ķīnu Linearis pārstāve min nevis korupciju, bet samērā plaši izplatīto «uzmešanu» no sadarbības partneru puses. «Ķīna prasa uzmanību un attiecībā pret turienes biznesa partneriem jāievēro princips - never trust. Viss ir pašiem jākontrolē, ja esat atradis savu preču distributoru, tas vēl nenozīmē, ka tās atradīsies veikalu pareizajos plauktos.»
Tam piekrīt arī pirms trim gadiem Honkongā dibinātā latviešu uzņēmuma Sino Business Links līdzīpašnieks Jānis Arbidāns. Viņa uzņēmuma darbības specifika ir palīdzība latvijas pārtikas ražotājiem uzsākt eksportu Ķīnā. «Mēs esam sava veida vienas pieturas aģentūra, jo darām visu, sākot no loģistikas līdz mārketingam un preces ievietošanai veikalu plauktos. Pilsēta numur viens, uz kuru eksportējam latvijas preces, ir Šanhaja, tai seko Pekina. Pašlaik sadarbojamies, piemēram, ar Brīvo vilni, Dobeles Dzirnavnieku, Cido grupu. Strādājam arī ar mazajiem start up, kuri var piedāvāt inovatīvu nišas produktu.» J. Arbidāns uzsver, lai bizness Ķīnā aizietu, nevar paļauties tikai uz vietējiem sadarbības partneriem, viss ir pašam jākontrolē, jāveido personiskas attiecības, jāiet vakariņās. «To, ka sadarbības partneri mēdz piekrāpt, esmu dzirdējis gana daudz. Mums pašiem par laimi tā nav gadījies, jo cenšamies visu paši kontrolēt un uzmanīt. Tāpat neesmu saskāries tiešā veidā ar korupciju, lai gan tā, protams, ir plaši izplatīta,» norāda J. Arbidāns.
Taujāts, kā Latvijas eksportētājiem samazināt transporta izmaksas, jo, runājot A. Ozola vārdiem, «liels attālums var nogalināt biznesu»,J. Arbidāns teic, ka tiek izmantots jūras ceļš. «Produktus transportējam ar kuģiem un pārkraušana notiek Vācijā. Viss ceļš aizņem aptuveni 40 līdz 45 dienas. Tā ka ir vajadzīgi produkti ar gariem derīguma termiņiem. Ar lidmašīnu transportējot, izmaksas ir tik dārgas, ka preces cena kļūst nekonkurētspējīga. Avio pakalpojumus var izmantot luksus produktiem - ikriem, konjakam, kur cena nav noteicošā, skaidro J. Arbidāns.
Uzņēmējs arī norāda, ka nevienam no Latvijas pārtikas ražotājiem neesot izdevīgi atvērt Ķīnā savu veikalu. «Lai nopelnītu, ir jābūt vairumtirdzniecībā, lielajās veikalu ķēdēs. Ar vienu veikalu nekādas peļņas nebūs, turklāt tad ir jāmaksā augsti nodokļi un liela īres maksa,» skaidro J. Arbidāns. Tajā pašā laikā viņš apstiprina LIAA direktora teikto, ka Latvijas eksportētājiem Ķīnā ir neierobežotas iespējas.