Kas ir Baltijas pērle?
Pirmais, Baltijas pērle, līdz šim sevi definēja kā «aktierkino festivāls» un biežāk bija orientēts uz dažādu kinozvaigžņu transportēšanu Latvijas virzienā, šaurā savējo lokā ciemiņiem rīkoja banketus, dāvāja suvenīrus, smaidus. Tā iesākumos filmas nebūt nebija šī festivāla prioritāte - programma bija haotiska, no filmu tulkošanas kvalitātes bieži mati cēlās stāvus, taču notika galvenais - Rīgā bija «prazdņiks» ar kinozvaigžņu piedalīšanos un lielu pretenziju uz glamūru. Ja kas, Denēva, Meņšikovs, Šero, Delons, Grīnevejs, Brandauers, Mihalkovs, Kaurismeki - tiešām izcili un joprojām aktuāli vārdi, nevis dīkas zvaigznes pensijā, kas par labu honorāru labprāt dodas ekskursijās uz mazzināmu Eiropas valstiņu.
Festivāls Baltijas pērle, kas direktores Marinas Ļipčenko vadībā notiek kopš 1993. gada, svin savu minijubileju - šogad tas notiks 15. reizi. Festivāls ir ievērojami progresējis un tiešām kļuvis par Latvijas kultūras dzīvē nozīmīgu faktu, iekļaujoties Eiropā populārajā nišā «festivālu festivāls» - tas ir tāds, kura programmā tiek apkopots vērtīgākais, intriģējošākais no pasaules prestižāko kinofestivālu jaunumiem. Baltijas pērlē arī tiek komplektēta vērtīga pasaules kinoklasikas «pērļu» - aktieru un režisoru, filmu-kulta objektu - kolekcija, kas regulāri likvidē «baltos plankumus» Latvijas skatītāju kinovēstures zināšanās. Turklāt atšķirībā no Arsenāla, kurā pat «īpašās programmas» ir dažādu marginālu ekstravaganču (kinorežisoru, kinoteritoriju…) atrādīšana Latvijas kinoentuziastiem, Baltijas pērle vismaz kinovēsturē balstās pārbaudītās vērtībās. No loģikas un stratēģijas viedokļa, ņemot vērā, cik mazizglītots un Holivudas masu produkta notrulis ir «vietējais skatītājs», Baltijas pērles izvēle - orientēšanās uz pasaulē atzītiem, bet pie mums dažādu iemeslu dēļ nerādītiem kinošedevriem - šķiet auglīgāka.
Kas ir Arsenāls?
Arsenāls jau kopš tā pirmsākumiem 1986. gada 25. augustā, tātad - padomju laikiem, bijis svarīgs starptautiskais kinoforums, tiesa, ar dažādām modifikācijām - sācies kā «satriecošais jaunās režijas kinoforums», tas allaž maskējās ar kādu citu atraktīvu devīzi, kuru summējot varētu saukt par «kino kā medija robežu paplašināšana», turklāt Arsenāls ir pasaulē vienīgais kinofestivāls, kura konkursa skatē uzvarējušo filmu noskaidro ar… lozēšanu, proti - fortūnu vada tīrā nejaušība. Tas viss ideāli ierakstījās Arsenāla «tēva-radītāja» un galvenā ideologa Augusta Sukuta priekšstatos, kādam jābūt foršam «kinošņiku tusiņam» - demokrātiskam, konvencijas noraidošam, starpmākslu aktivitātes atbalstošam un nedaudz arī mistifikācijai - jo kino taču ir Lielā ilūzija.
Šogad gan Baltijas pērle, gan Arsenāls ar dažu dienu starpību konkurē jau kā starptautiski kinofestivāli. Arsenāls norisinās no 10. līdz 18. septembrim, uz papēžiem tam min Baltijas pērle, kas sākas 15. septembrī un ilgst desmit dienu. Abiem kinopasākumiem ir savs fanu pulks, tas priecē. Bet tikpat droši var apgalvot, ka liels ir to kinomīļotāju skaits, kuri labprāt apmeklētu abu festivālu filmas. Taču realitātē tas ir praktiski neīstenojams mērķis. Triju iemeslu dēļ.
Nauda un laiks
Pirmais ir nauda - nedomāju, ka visā pasaulē galvenā festivālu publika (studenti, mākslu interesenti, cilvēki, tā teikt, ar intelektuālām interesēm) būtu naudīgākā cilvēces daļa. Turklāt patērēt kino šādā intensitātē - veselu mēnesi - un šādā kvantitātē (155 vienības abos kinosvētkos!) ir fiziski neiespējami.
Tā vien šķiet, ka abu pasākumu organizētāji joprojām sirgst ar megalomāniju - Arsenāls šogad piedāvā 110 filmu, bet Baltijas pērle - 45 filmas, kas gan ir vismaz uz pusi mazāk par iepriekšējiem gadiem. (Iekavās lai paliek fakts, ka vienas filmas izrādīšanas tiesības maksā vismaz 1000 eiro, kam jāpiepluso gan filmas kopijas īre, transports, telpu īre, gan tulkošanas, gan reklāmas izdevumi.). Rādās, ka festivālu rīkotāji ignorē to, ka viņu filmu skates notiek Rīgā ar miljonu iedzīvotāju, nevis metropolē ar desmit miljoniem. Jo, pārfrāzējot biedra Staļina leģendāro izteikumu par rakstniekiem, «skatītāju mums ir tik, cik ir».
Otra problēma ir laiks. Abi festivāli notiek gandrīz vienlaikus, un trīs dienās to programmu skates pārklājas (15.-18. septembrī). Vai tā ir kāda perversi izprasta rūpēšanās par «savu skatītāju», liekot viņam izvēlēties, vai iet uz kinoģēnija Terensa Malika jaunāko filmu (Dzīvības koks, rāda Arsenāls) vai strīdīgo šedevru Debesu dienas (demonstrēs Baltijas pērle)? Vai rūpes par skatītāju ierobežotā segmenta paplašināšanu ir veidot vismaz trīs specprogrammas vienlaikus? Tā vien liekas, ka festivālu direkcijas dzīvo citā realitātē, kurā izvēles brīvība ir sinonīms iespējai neizvēlēties vispār. Jo skatītājs, šis labticīgais radījums, vienkārši apjūk. Visa ir daudz par daudz.
Nepārcērtamais mezgls
Un te nu mēs nonākam pie abu šo festivālu galvenās problēmas. Jau par apsmaidāmu leģendu kļuvis tas, ka, lūk, Arsenāla un Baltijas pērles rīkotāji (konkrēti Augusta Sukuta kā Arsenāla zīmola «īpašnieka» un Marinas Ļipčenko kā Pērles direktores personā) nespējot vienoties par savu festivālu laiku un/vai regularitātes izmaiņām. Ir bijuši dažādi varianti - ik gadu rudenī pārmaiņus notiek viens no abiem kinofestivāliem (kas Latvijas šaurā kinoskatītāju tirgus apstākļos būtu optimālākais variants, kuru tad dāsnāk varētu atļauties finansēt arī valsts) vai - ka vienu festivālu no otra šķir vismaz mēneša pauze.
Taču šī «vienošanās» nenotiks, pat ja valsts atteiksies finansēt abus (!) festivālus, kā tas tika izdarīts šogad Kultūrkapitālā fondā (KKF), kura vienīgā prasība naudas piešķiršanai bija - sakārtot festivālu norises laikus. (Jāteic, ka valsts (KKF) atbalsts abiem festivāliem kopš treknajiem gadiem ir drastiski sarucis, Arsenāls šogad saņēmis Ls 5000, Baltijas pērle - neko. Abi tie ir «privāti pasākumi» (Arsenālu rīko biedrība, Baltijas pērli - SIA ar tādu pašu nosaukumu), kuru vadītāji savu privātbiznesu var vadīt, nevienam neko nepaskaidrojot un ar nevienu neko nesaskaņojot...) Baltijas pērles direktore Ļipčenko apgalvo, ka vienošanās ar Arsenālu nav iespējama «Sukuta spītības dēļ». Pats Augusts Sukuts dzīvo Spānijā un pēdējos gados regulāri maina Arsenāla izpilddirektorus. Pēdējā nomaiņa bija šogad.
Lūk, tādi iemesli, kā juridiskajā terminoloģijā saka force majeure - nepārvarama vara. Un tas viss, lai pasaules kino norises Latvijas cilvēkiem būtu pieejamākas. Viss mūsu dēļ!