Oskars Kļava
Kādas bija pirmās domas, kad Fertovu noraidīja?
Sliktāk nevar būt, ja jau pašā sākumā dabūjām sarkano kartīti, un pēc tam jau bija ļoti grūti. Puslaiku noturējāmies. Pēc tam - dabūjām pa pakaļu.
Bija fiziski grūti vai psiholoģiski spieda bezspēcība?
Fiziski varbūt vēl varēja izturēt. Galvenais bija - neielaist ātri otrajā puslaikā. Kad viņi iesita, iniciatīva pārgāja viņu pusē, viņi noķēra pārliecību. Varēja redzēt, ka viņi jau ir uzvarētāji. Viņi labi turēja bumbu, un mums bija maz iespēju. Cerējām uz 0:0 un kādu standartu. Citu variantu nebija.
Līdz sarkanajai kartītei viņi, šķiet, izveidoja pat vairāk iespēju nekā pēc tās...
Tāpēc, ka mēs sitām nost spēles tempu - vilkām laiku visur, kur vien varēja. Parasti mēs to darām otrajā puslaikā, bet šoreiz tas bija jādara visu spēli. Kādu laiku varēja pavilkt, bet divus taimus tā nevar izvilkt.
Kā tev izskatījās - sarkanā bija pelnīta?
Es tā īsti neredzēju, bet tiesnesis redzēja, ka cietušajam ir asinis uz ceļgala, tāpēc parādīja otru dzelteno. Domāju, ka ne jau tiesnesis vainīgs.
Kā juties, spēlējot šajā pozīcijā tādā līmenī?
Grūti, protams. Šādās spēlēs vairāk jāaizsargājas, un man tas bija izdevīgi, ka nevajadzēja tik daudz uzbrukt. Spēlēs pret Lihtenšteinu un Lietuvu, domāju, tajā pozīcijā jāspēlē citam, jo vairāk jāveido uzbrukumi un kombinācijas. Tas man vēl nav tik labi attīstīts.
Pie kāda rezultāta kļuva skaidrs, ka ir viss?
Mēs tā nedomājām! Kad ielaidām golu, cīnījāmies, lai neielaistu nākamo. Un tā visu laiku.
0:5 - laikam tomēr ir par daudz, pat neskatoties uz noraidījumu un atšķirību klasē?
Protams! Viņiem ielidoja gan smuki, gan «darba» goli. 0:5 ir par daudz jebkuros sastāvos un apstākļos.
Vai pēc spēles tev ir ko pārmest sev, komandas biedriem, vai tomēr ir pārliecība, ka izdarījāt visu, ko varējāt?
Komandas biedriem neko nevaru pārmest. Visi skrēja un cīnījās. Vienkārši šoreiz varēja skriet un tik un tā nepagūt, jo bijām mazākumā. Fiziski nevar uzspēt - bumba ir ātrāka.