Ekonomikas ministrija šonedēļ iesniedz valdībā interesantu un noderīgu piedāvājumu tam, kā pārveidot kaut mazu daļiņu uzņēmēju un valsts pārvaldes attiecībās. Proti, ieviešot «klusēšana - piekrišana» principu. Ja iestāde likuma paredzētajā termiņā neatbild uz uzņēmēja iesniegumu par atļaujas saņemšanu kādas konkrētas darbības veikšanai, ar šo klusēšanu tiek saprasts, ka iestādei nav iebildumu. Patiesi - kāpēc uzņēmējam jācieš par iestādes pārslogotību vai vienkārši neizdarību?
Jācer, ka ministrija neapvainosies par tās ieceres pagalam brīvu attīstīšanu, tomēr šo idejisko uzstādījumu nenāktu par sliktu vērst plašumā. Ja rodas kādas domstarpības indivīda attiecībās ar valsti, piemēram, iestāde kaut kur «norok» šī indivīda iesniegumu, paskaidrojumu utt., tad situācija tiek tulkota par labu indivīdam, nevis viņam jājūtas vainīgam un visa ķēpa jāsāk no sākuma. Vēl vairāk - ja prakse apliecina, ka kaut kādi normatīvie akti, formalitātes reālajai dzīvei ir tik pretējas, ka tās neievēro nedz valsts, nedz pilsoņi, tad šai klusējošai vienprātībai, ka «papīrs» ir bezjēdzīgs, vajadzētu rezultēties kā tā atcelšanai. (Te gan jāpiebilst, ka vismaz pagaidām viss liecina par pretējo. Lai cik daudz tiek runāts par birokrātisko slogu, valsts pārvaldes smagnējību, nav pamanīts, ka pārvalde būtu zaudējusi vēlmi likumdošanas korpusu retināt virzienā «kas nav aizliegts, tas ir atļauts». Nē, mēs turpinām dzīt arvien jaunu regulējumu, papildinājumu, precizējumu pumpurus...)
Zināmā mērā jautājums par klusējošo piekrišanu vai nepiekrišanu ir vēl plašāks. Nav noslēpums, ka cilvēks dažādu iemeslu dēļ nav sevišķi aktīvs savas pilsoniskās pozīcijas paudējs. Nu, nedodas vairākums no mums regulāri uz dažādām sabiedriskajām apspriešanām, piketiem, neraksta vēstules iestādēm un politiķiem utt. Piemēram, nav ticības šādu tradicionālu viedokļa paušanas formu jēgai. Tāpēc klusēšana, nepiedalīšanās kļūst tikpat būtiska kā izteikšanās. Ja vēlēšanās piedalās maz vēlētāju, tad tas kaut ko liecina par ievēlēto institūciju reputāciju. Ja kādā jautājumā «par» ir tikai trešdaļa, bet pusei nav viedokļa, tad korekti būtu vismaz aizdomāties par šīs puses motīviem, vēl labāk - ņemt tos vērā. Valsts nedrīkstētu spriest tā: mēs rēķināmies ar tiem, kuri spēj izšķirties starp «par» vai «pret», savukārt tos, kuri nespēj, var ignorēt, jo viņiem laikam vienalga. Tas, ka cilvēks, kā mūsdienās smalki saka, nepozicionējas, tas, ka viņš labāk paklusē, nenozīmē, ka viņam par jautājumu ir nospļauties. Būtu jauki, ja politiķi savā darbā domātu ne tikai par to, kā to vai citu lēmumu uztvers viņu elektorāts (tie, kuriem ir konkrēta nostāja, runājošie), bet arī atcerētos par «klusējošajiem».