Dažreiz smagākais jautājums pasaules politikā ir: «Ko darīt pēc tam?» Vēsturē netrūkst liecību par uzvarētiem kariem, kuriem miers tomēr neseko. Eiropā baisās kļūdas, kas tika pieļautas pēc Pirmā pasaules kara, noveda pie Otrā pasaules kara. Pēc 1945. gada, neskatoties uz auksto karu, mēs bijām veiksmīgāki, jo bijām sapratuši, ka mums ir jāpaveic vairāk, nekā jāsakauj Hitlers. Mums bija jāatjauno sašķelts kontinents.
Lībijas gadījumā veiksme būtu ne tikai turpmāka civiliedzīvotāju aizsardzība un pat ne pulkveža Muammara Kadāfi režīma izbeigšana. Lai gūtu panākumus, ir vajadzīga stratēģija mūsu turpmākajai rīcībai.
Būtībā mēs zinām, kas ir jādara, lai radītu pamatu stabilai demokrātijai − tādai, kas pastāv ilgi un nav viegli izpostāma. Vajadzīgs tiesiskums, ko uztur godīgi policijas spēki un neatkarīgi tiesneši. Valsts valdībai un vietējām pārvaldēm ir jābūt efektīvām un pārredzamām. Jānodrošina īpašuma tiesības, vārda brīvība un brīvas arodbiedrības. Un pāri visam − ir jāpanāk pietiekami ātrs un plašs labklājības pieaugums, lai visa sabiedrība justu tās ieguldījumu demokrātiskajās reformās.
Tās nav vienkārši liberālas Rietumu idejas. Pēdējo nedēļu laikā esmu pati konstatējusi, ka tās iedvesmo reformatorus Tunisijā un Kairā, un mana biroja darbinieki ir novērojuši, ka pēc šīm idejām alkst cilvēki arī Bengāzī un pat Tripoles ielās. Daži cilvēki ir aicinājuši izstrādāt jaunu Māršala plānu. XXI gadsimta Ziemeļāfrika gan nav salīdzināma ar Eiropu pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados. Mums ir jāizstrādā jauna un mērķtiecīga stratēģija veicamā uzdevuma izpildei, un tās kodolu veido trīs jomas − nauda, piekļuve tirgum un mobilitāte.
Eiropai vajadzētu Lībijas, Tunisijas un Ēģiptes tautsaimniecības attīstībai piešķirt miljardiem eiro, daļu ņemot no pašas ES rezervēm. Pagājušajā nedēļā es tikos ar Ēģiptes plānošanas ministri Faizu Aboulnagu. Viņa teica, ka valsts steidzamākā vajadzība ir uzcelt vēl vienu miljonu dzīvojamo namu. Es vēlos, lai Eiropa sadarbībā ar citiem palīdzētu ministrei paveikt šo uzdevumu, kā arī palīdzētu finansēt infrastruktūras projektus Tunisijā un Lībijā pēc Kadāfi režīma beigām.
Tomēr kopumā saprotam, ka palīdzībai ir tikai daļēja nozīme. Valstu labklājības pamatā ir darbs un tirdzniecība. Tieši tādēļ tik liela nozīme ir tirgus piekļuvei − tā ir iespēja pārdot preces turīgākām valstīm. Eiropai kā tuvākajam un turīgākajam Ziemeļāfrikas kaimiņam šajā sakarā ir būtiska loma. Mēs pareizi uzstājam, ka importētajām precēm ir jābūt augstākā labuma. Tādēļ ar laiku mums ir gan jānovāc atlikušie tarifu šķēršļi, gan jāsadarbojas ar jaunajām Ziemeļāfrikas valstu demokrātiskajām valdībām.
Es lūdzu ES dalībvalstis īstenot vienu konkrētu pasākumu: pieņemt programmu lauku attīstības atbalstam Ziemeļāfrikā, lai Ēģipte, Tunisija un ar laiku arī Lībija spētu audzēt pārtiku, kas atbilstu Eiropas patērētāju kvalitātes prasībām. Visiem šiem pasākumiem vajadzētu sekmēt privātu investīciju piesaisti, kam ir būtiska nozīme labklājības sasniegšanā.
Arī lielākai mobilitātei ir vajadzīga virkne pasākumu. Eiropas Savienībā jau tagad ir vairākas stipendiju programmas. Tās ir iespējams papildināt, paredzot lielākam skaitam studentu iespējas mācīties Eiropā, un tādējādi paaugstināt jauno demokrātisko valstu prasmju bāzi. Mums vajadzētu pārskatīt mūsu vīzu režīmu, lai uzņēmējiem un profesionāļiem atvieglotu ceļošanu no Ziemeļāfrikas uz Eiropu un otrādi.
Pasaulei ir svarīgi, lai Lībija, Ēģipte, Tunisija un citas reģiona valstis kļūtu par stabilām demokrātijām. Tas ir īpaši svarīgi Eiropai, jo šīs valstis atrodas mums kaimiņos. Pretējs iznākums būtu slikts mūsu iedzīvotājiem un, iespējams, briesmīgs šo valstu iedzīvotājiem.
Mums ir jāizmanto šī izdevība, lai plānotu mieru.
* Eiropas Savienības augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos