Izvēle ir mulsinoša: pirmkārt, ne uzreiz ir skaidrs, kas ir «viņš». Mākslinieks pats, radītais tēls vai kas cits? Arī abi minētie mērķi izraisa neizpratni - vai tie būtu tikai pretstatāmi? Iedomājoties personu, kam vienaldzīga patiesība, toties ir vēlme atstāt iespaidu, nekas labs prātā nenāk. Kā būtu, ja gribēšana ietekmēt (dzīvi, skatītāju?) būtu līdzsvarā ar patiesības alkām? Un ja nu ne viens, ne otrs, bet kāds katram māksliniekam īpašs uzdevums? Vai visi būtu šķirojami pēc pieminētās shēmas, un, ja atlasīti tie, kas tai atbilst, kas tad palicis ārpusē? Iespējams, tikai neveiklā gramatiskā forma rada tik daudz neskaidrību, bet sākumā tiešām ir grūti saprast, kuru no pretstatiem kuratore akceptē un kuriem izstādītajiem darbiem piemēro. Tikai pēc pagarās koncepcijas izlasīšanas var nojaust, ka viņas simpātijas ir «iespaidīgu un izaicinošu» darbu pusē, kas reizē pauž arī subjektīvo atbildību. Tiesa gan, latviešu mākslas spēks, salīdzinot ar citām tradīcijām, parasti meklējams introvertā apcerē, un jaunā izstāde nav izņēmums, lai tajā meklētu ko īpaši efektīgu, kur nu vēl šokējošu.
Nesaprotami un iespaidīgi
Tikmēr tekstā noskaidrojas, ka kuratore ir noskaņota pret «nedzirdēto intelektuālo nepieticīgumu», pret modernismu un postmodernismu, pret Rietumu universitāšu tradīciju, kuru vietā ierosina likt pēcpostmodernismu, subjekta patiesumu un intersubjektivitāti (pēdējie divi ir strauji modē nākuši jau apnikt sākuši koncepti). Visvairāk izbrīna, ka kuratorei nepatīk «runāt nesaprotami un iespaidīgi» (kā tad tur bija ar vēlmi iespaidot?), lai gan viņa vienā laidā citē autoritātes un patvaļīgi virknē pietiekami specifiskus terminus no dažādām disciplīnām. Tā kā izstādītie mākslas darbi nebūt neraujas ārpus modernisma un postmodernisma paradigmām, aptuveni nojaušamais vēstījums ir tāds, ka nepieciešams kāds trešais, mūsdienu mākslas teorijai nepieejams veids, kādā tos interpretēt. Ko tas viss ļoti atgādina? Pareizi, padomju estētiķu nogurdinošo ņemšanos ar «objektīvā un subjektīvā» noskaidrošanu, kuru tik krāšņi savā jaunākajā monogrāfijā apraksta Sergejs Kruks. Nav pārsteigums, ja atceramies pēdējā laika lielākās Rīgas mākslas telpas organizētās izstādes no Latvijas Mākslinieku savienības kolekcijas, kā arī Ritas Valneres retrospekciju. Visas tās zīmēja padomisko pagājību kā brīnišķīgu radošu uzplaukumu, mākslas zelta laikmetu, kurā cīnījās tikai labāks ar vēl labāku (atgādinot bēdīgi slaveno «bezkonfliktu teoriju» literatūrā), brīvāks ar vēl brīvāku. Kaut gan reglamentētā formu vienveidība un tēmu šaurība tieši šajās izstādēs līda laukā kā īlens no maisa. Nepārsteidz arī, ka līdzīgs ideoloģisks plīvurs uzklāts mūsdienu darbu skatei, kas lielā mērā ir bijušo Rudeņu mantiniece, - tā acīmredzot paredzēta arī kā pārskats par pēdējā laika nozīmīgākajiem autoriem un darbiem. Ar to starpību, ka darbus izvēlējusies kuratore (kā vēlāk redzēsim - ne viena) agrākās žūrijas vietā.
Vecais labais rudens
Kā «rudens» izstāde ekspozīcija ir laba diezgan. Nav gan skaidri definēts laika periods, toties ir ļoti plašs autoru loks. Ne visi pārstāvēti ar spilgtākajiem darbiem, toties daudzi pārsteidz. Jūs droši vien uzreiz neatpazīsiet Juri Dimiteru, Imantu Vecozolu, Helēnu Heinrihsoni, Sandru Krastiņu, Juri Petraškeviču un dažus citus! Toties ir iespēja redzēt retāk manāmos un jaunos - Jāni Avotiņu, Ēriku Apaļo, Pēteri Taukuli, Māri Upzaru - visus ne uzskaitīt, tāpēc lai nu paliek. Rīgas mākslas telpa ne pirmo reizi iekārtota kā grandiozs labirints, kas tomēr nav tik nomācošs kā iepriekš, jo starp sienu blokiem atstātas pietiekami lielas spraugas, lai caur tām varētu izlīst un evakuēties nelaimes gadījumā. Zāles plānojums veidots no daudzām līdzīga izmēra šūnām, kuru savienojumi kopā ar spraugām veido bezgalīgas iespējas maršruta izvēlē. Tā kā darbi sagrupēti acīmredzot pēc jau izstrādāta plānojuma, nevis otrādi, atsevišķas grupas nav strikti nošķirtas pēc formāliem vai interpretācijas principiem. To vietā ir bezgalīgas kombinācijas «pēc izjūtas» jeb, kā sarunā apgalvoja kuratore, «iekšējās struktūras». Jāteic gan, ka tieši šāda pieeja raksturo zināmu modernisma un postmodernisma strupceļu - modernās mākslas apsēstība ar iekšējo, nevis ārējo pasauli līdz ar postmoderno saspēles, nemitīgas pārkombinēšanās tieksmi veido masu, kas vairs nav aplūkojama ne no kādām «ārējām» pozīcijām. Lai to izvērtētu, jābūt apveltītam ar ezoteriskām zināšanām, proti, «iekšpusē». Kā tur nokļūt, par to turpmāk.
Tirgus diktatūra
Izstādei ir vēl kāds ambiciozs mērķis - «parādīt sociālās un ekonomiskās gultnes, kurās darbojas māksla». Kuratore tās saskatījusi komerciālo galeriju, mākslas pircēju un nedaudzu institūciju darbībā. Tas, no vienas puses, ir apsveicami, jo padara redzamu faktu, ka latviešu vizuālā māksla jau sen darbojas mežonīga kapitālisma apstākļos - neliels, tomēr tirgus ir vienīgā iespēja māksliniekiem iegūt darbu radīšanai nepieciešamos līdzekļus. Tas ir izceļams, jo, kā esmu noskaidrojis neskaitāmās sarunās, daudzi skatītāji pat nezina, ka atšķirībā no citām mākslas jomām gleznotāji nesaņem algu un samaksu par savu darbu izstādīšanu. Pat Kultūrkapitāla fonda stipendijas ir pārvērtušās tikai par avotu daļējai materiālo izmaksu segšanai.
Tādējādi privāto galeriju un to klientu darījumi faktiski nodrošina visu jaunrades procesu, par ko gods un slava entuziasmētajām galeristēm. Inga Šteimane acīmredzami šo situāciju uzskata par labu un vēlamu, jo vai gan citādi atkal un atkal uz Latvijas kontekstu pārnestu Borisa Groisa tēzi par mākslu kā pašregulējošu tīklu, līdzīgu brīvajam tirgum visliberālāko ekonomistu skatījumā. Kaut gan, no otras puses, tad tikai tirgus principi diktē noteikumus, kurš ir iekšā un kurš - ārpus spēles. Kas ir un kas nav «visi ievērojamākie mūsdienu latviešu mākslinieki», sākotnēji nosaka vadošo galeriju īpašnieki pēc piedāvāto darbu komercpotenciāla. Tirgus diktatūra rada stabilu hierarhiju, kas bija raksturīga arī kuratores apjūsmotajam padomju laikam. Tāpēc izstādē tik maz darbu, kas jau pēc izmēra vai formāta, vai mākslinieciskā rakstura nebūtu piemēroti privātai lietošanai. Bet vai tad atbilstoši Eiropas tradīcijām tieši Rīgas vienīgajai municipālajai izstāžu zālei kopā ar valsts institūcijām nebūtu jātiecas veidot pretsvaru atsevišķu turīgu personu gaumei, pārstāvot plašākas, visai sabiedrībai kopīgas intereses? Tās varbūt arī labāk ļautu noskaidrot, kas vēl, izņemot subjektīvo atbildību, dzen māksliniekus joprojām radīt mākslu.