Tāda ir reālā situācija, un pārskatāmā nākotnē pozitīvas izmaiņas nav paredzamas. Znaroks arī turpmāk varēs apskaust savu kolēģi Čehijas izlasē Vladimiru Rūžičku, kuram šopavasar atteica 25 spēlētāji, bet kvalitāte tāpat ir pietiekami laba. Starp citu, Znarokam ar Rūžičku ir draudzīgas attiecības vēl no astoņdesmitajiem gadiem. «Mēs ar viņu pirmo reizi tikāmies Eiropas U-18 čempionātā, kad es spēlēju PSRS, bet viņš - Čehoslovākijas izlasē. Ceļi ir krustojušies arī klubu līmenī. Kad es mēģināju iekļūt Bostonas (Bruins) klubā, viņš tur jau spēlēja.» Par parādīto spēli Znarokam bija divējāds iespaids. «It kā jau spēlējām neslikti, taču ielaist divus vārtus, spēlējot skaitliskajā vairākumā, - tā, protams, ir katastrofa. Ja nevar vairākumā iemest, tad spēle salūst. Labi, ka komanda cīnījās līdz beigām. Pieci uz pieci spēlēja neslikti.»
Pieļautās kļūdas Znaroks izskaidroja ar lielo atbildības slogu. «Domāju, ka uzdeva nervi. Šī tomēr bija spēle par iekļūšanu spēcīgāko astoņniekā. Žēl, ka Karsums tā arī nevarēja iziet laukumā. Saška Jerofejevs jau trešo spēli gāja laukumā «uz špricēm». Baidos, ka viņam nav plīsums, jo viņš saasināja savainojumu. Saulietim vēl vēderu saķēra trešajā periodā.»
Čempionāta analīzē izlases treneris atgriezās pie sastāva komplektācijas jautājuma. «Pārbraucot mājās, vienmēr domāju, kuru vajadzēja ņemt un kuru tomēr ne. Šoreiz bija situācija, ka izvēles praktiski nebija. Šis gan ir tāds savāds čempionāts. Norvēģija divas spēles zaudēja ar 16 vārtu starpību, bet pēc tam apspēlēja Šveici. Man nav saprotams, kas īsti notiek? Ja ir jāizsaka vērtējums par izlases spēli kopumā, tad es nekad neesmu pilnībā apmierināts. Jā, labi, ka jaunie ieguva neatsveramu spēļu praksi. Pirmajai reizei viņi spēlēja normāli. Vairāk gan biju gaidījis no pieredzējušajiem spēlētājiem.» Znaroks norādīja, ka viņam turpinās līgumsaistības ar Latvijas Hokeja federāciju, taču darbības termiņu nenosauca.