Cik es zinu, viņa ir piedalījusies vismaz četros konkursos un nekad nav uzvarējusi. Piedalīties vēl piektajā bez ciešas pārliecības, ka rezultāts šoreiz būs savādāks? Piedodiet, tas psiholoģiski ir pietiekami grūti - no vienas puses. No otras puses - Strīķe, iespējams, apzinās, ka ir labāka kā speciāliste tieši savā vietā, nevis iestādes vadītāja amatā.
Kādēļ KNAB priekšnieks netiek izvirzīts no iestādes iekšienes, bet tiek meklēti KNAB priekšnieki no malas?
Pēc likuma KNAB priekšnieka amata kandidatūru nosauc Ministru kabinets, pēc tam notiek apstiprināšana Saeimā. Kaut gan likums kategoriski nepieprasa, ka uz KNAB priekšnieka amatu ir jārīko konkurss, vēsturiski visos gadījumos - labāk vai sliktāk organizēti - ir bijuši. Teorētiski premjers var uzrunāt jebkuru iestādes amatpersonu ieņemt KNAB priekšnieka vietu, un, ja valdība tam piekristu, viņa apstiprināšana tiktu virzīta uz Saeimu. Tomēr, ja tiek rīkots konkurss, tad tas ir atklāts konkurss.
Kā jūs vērtējat to, ka cilvēkiem, kuri piesakās uz KNAB vadītāja amatu, tiek atrasti traipi biogrāfijā?
Man ir iekšēji divējāda attieksme. No vienas puses, ir nepieciešams, lai iestādi vadītu cilvēks ar labu reputāciju, no otras puses, ir svarīgi, lai aizbildināšanās ar reputāciju nav mēģinājums beigt konkursu bez rezultātiem, tāpēc ka negribas, lai kāds no tiem, kas konkursā piedalās, ieņem KNAB vadītāja amatu. Es runāju tieši par esošo situāciju. Negribu, lai formāli iegansti, apšaubot reputāciju, ir iemesls tam, lai tiktu noraidīti visi kandidāti.
Kurš no kandidātiem uz KNAB vadītāja amatu, jūsuprāt, ir spēcīgākais?
Domāju, ka visi trīs KNAB strādājošie cilvēki ļoti labi pārzina biroja darbu - gan funkcijas, gan ikdienas dzīvi. Jebkurš no viņiem varētu vadīt KNAB - katram no viņiem ir savi plusi un savi mīnusi, bet principā viņi visi ir ļoti labi kandidāti.
Kādas problēmas vai trūkumus saskatāt iestādes darbā kā bijušais KNAB vadītājs?
Man grūti iztēloties atbildi uz šo jautājumu. KNAB darbības virzienus tomēr nosaka KNAB priekšnieks. Īpaši pārmaiņu laikos, kas neapšaubāmi ir arī jauna priekšnieka iecelšana. Pirmais uzdevums jaunajam priekšniekam būtu uzticības atjaunošana KNAB, jo diemžēl tie divi gadi, kad biroju vadīja Normunds Vilnītis, sabiedrībai tika pasniegti kā biroja iekšējie kašķi. Es tam nepiekrītu, jo uzskatu, ka KNAB amatpersonas gribēja, lai KNAB strādā efektīvi, bet Vilnīša kungam tādas apņēmības nebija. Tāpēc kolektīvs nevarēja pieņemt to, ka birojs tiek lēnā garā iespiests zemē.
Tātad jūs uzskatāt, ka KNAB nekādu iekšēju kašķu nekad nav bijis?
To, kas notika, es nevaru nosaukt par kašķi. Publiskā telpā to cītīgi mēģina pasniegt kā kašķi, bet patiesībā bija domstarpības starp birojā strādājošo absolūto vairākumu un Vilnīša kunga pozīciju, ka KNAB jābūt mazākam plus nemanāmākam.
Vilnīša kungam bija savas reorganizācijas idejas. Vai tad saskaņā ar likumu KNAB lēmumus pieņem pēc demokrātiskā vairākuma principa vai tomēr priekšnieks nosaka KNAB virzību?
Protams, KNAB virzību nosaka priekšnieks, bet, ja viņa lēmums ir virzīts uz to, nevis tāpēc, lai palielinātu, bet mazinātu iestādes efektivitāti, cilvēki vienkārši neklausīs. Šeit vēsturiski izveidojās tā, ka KNAB tomēr atšķīrās no tradicionālas valsts pārvaldes iestādes mūsu sistēmā, ko raksturo krievu sakāmvārds: «Es esmu priekšnieks - tu esi muļķis, tu esi priekšnieks - es esmu muļķis.» Es negribu aprunāt visu mūsu valsts pārvaldi, bet bieži ir tā, ka priekšnieks var jebkurus absurdus lēmumus pieņemt, un visi darīs, kā priekšnieks pateiks. Savukārt KNAB apvieno tādas stipras un spēcīgas personības - ja cilvēki redz, ka priekšnieks ved galīgi neceļos, viņi ceļ iebildumus.
Varbūt tomēr lasītājam vēlreiz skaidri un gaiši - kas bija tie Vilnīša galīgie neceļi?
Divas lietas, kas, man liekas, bija nevietā. Viens, kas publiski tika pasniegts kā reģionālā reforma, aizbildinoties ar to, ka likums paredz, ka KNAB veido centrālais aparāts un reģionālās nodaļas. Uz tā pamata Vilnīša kungs turpat centrālajā aparātā no Strīķes kundzes pārvaldes paņēma dažus cilvēkus un izveidoja jaunu struktūrvienību, kuru nosauca par reģionālo nodaļu. No vienas puses -tas ir absurds, jo šī nodaļa nav reģionāla, tāpēc ka neatrodas reģionā, no otras puses - šādā veidā cik necik tika vājināts KNAB apkarošanas bloks, ko vada Strīķe. Man ir diezgan noturīgs iespaids, ka Vilnīša mērķis bija ne jau pilnveidot darbu reģionos, jo neviena reģionālā struktūra netika veidota. Otrs nepareizs Vilnīša priekšlikums bija, ka KNAB jādarbojas ļoti klusi, netrokšņojot.
Ko nozīmē KNAB sēdēt klusi?
Būtiski samazināt komunikāciju ar presi. Vairākas reizes mazināt preses relīžu skaitu. Mana pārliecība, ka KNAB ir jābūt tik atklātam, cik atļauj likums, pastāvīgi sabiedrībai atgādinot, ka korupcija tomēr ir un pret to cīnās.
Vai tas, ka prese dažkārt apsteidz KNAB izmeklētājus, veicina operatīvo darbu?
Veicot procesuālās darbības, skaidrs, ka agri vai vēlu kāds pačukstēs žurnālistiem - no blakus stāvošajiem vai no pašas iestādes. Domāju, nekad neviens neatradīs kadru, ka televīzija jau nofilmē, kā KNAB darbinieki piebrauc pie izmeklēšanas vietas. Tas nozīmē, ka viņi netiek brīdināti iepriekš. Bet, kad KNAB darbinieki strādā jau uz vietas, agri vai vēlu to uzzina žurnālisti.