» Var nojaust, ka ar to varētu būt domāta kanibāle, kura nogalināja un gatavojās ēst savu vecmāmiņu, vai arī rituālslepkavas, kuri saviem upuriem izgrieza sirdis, - viņi pašlaik ārstējas nodaļā. Tomēr sabiedrībā valdošais stereotips, ka atzīšana par nepieskaitāmu ir slepkavas īsākais ceļš uz atbrīvošanu, ir maldīgs - šādu pacientu ārstniecība velkas gadiem ilgi, un ir pat pacienti, kuri nodaļā mitinās jau kopš tās dibināšanas.
RPNC nodaļa Laktas ielā dibināta 1999. gadā, un sadzīves apstākļi tajā ir visai labi. J. Logins uzsver, ka šeit nonāk cilvēki ar smagiem psihes traucējumiem, tādēļ, lai būtu cerības izārstēt, ar pacientiem strādā kompleksi, nevis sazāļo un pārvērš viņus «dārzeņos». Nodaļā ir sporta zāle, galdnieka darbnīca un siltumnīca, kur pacientiem audzēt dārzeņus, - tās nepieciešamas, lai varētu īstenot darba terapiju. Ir arī pacienti ar mākslinieciskām nosliecēm, kuras viņi pauž, gleznojot vai veidojot klūgu pinumus. Tie kvalitātes ziņā neatpaliek no profesionālu mākslinieku darbiem. Protams, viss notiek mediķu uzraudzībā, un kopējais terapeitu, sociālo darbinieku un ārstu skaits nodaļā divreiz pārsniedz pacientu skaitu.
Bieži vien pilnīga izveseļošanās tomēr nav iespējama, un labākais, uz ko pacienti var cerēt, ir pāriešana uz vieglāka režīma ārstēšanos. «Slimnieku stāvoklis tiek nepārtraukti skatīts ārstu komisijās, tomēr nav tā, kā raksta internetā, - viens mēnesis, un ārā. Neņemšos arī apgalvot, ka tas būtu viens vai divi gadi. Ir zināmi gadījumi, ka cilvēks iziet ārā un turpina ārstēties ambulatori pēc pieciem vai sešiem gadiem, bet - varbūt tas skan skarbi - tādu nav daudz. Tomēr šī nav arī «nolemto» iestāde,» skaidro J. Logins.
J. Logins skaidro, ka nebūt nav tā, ka pacientu slimības vienmēr izpaustos acīmredzamā «trakumā»: «Ir tādi, kuru stāvoklis ir relatīvi stabils, bet kuriem trūkst kritikas, tas ir, spējas saprast, ka viņi ir slimi. Viņi var atzīt, ko ir nodarījuši, bet uzskata, ka tas skaidrojams ar sadzīviskiem apstākļiem, nevis slimību, un atsakās pieņemt zāles.» Šādi pacienti nespeciālista acīm var šķist pilnīgi normāli, līdz pienāk liktenīgais brīdis un sekas jau vairs nav labojamas. «Piemēram, cilvēkēdāja jums noteikti šķitīs ļoti laipna un mīļa,» puspajokam izmet kāda ārste, kad dodamies uz Laktas ielu.
Šī nodaļa gandrīz vienmēr ir «pilna līdz malām» - patlaban nodaļā, kur oficiāli ir vietas 45 pacientiem, ārstējas 46 nepieskaitāmie. Neoficiāli zināms, ka nodaļas pēdējais «jaunpiedevums» ir jaunietis, kurš šoziem Olainē kails izlēca pa dzīvokļa logu un ar desmitiem naža dūrienu nogalināja kādu pretimnācēju. Viņa stāvoklis esot ļoti smags, un mediķi konstatējuši, ka garīgā saslimšana bijusi «ielaista» - puisim pēc ārsta palīdzības būtu bijis jāvēršas jau pirms gadiem diviem trim. Jautāta, vai nodaļai nebūtu nepieciešams vairāk gultasvietu, RPNC Psihiatriskās palīdzības dienesta vadītāja Iveta Ķiece atzīst, ka, iespējams, būtu, jo kopējā tendence pacientu skaitam ir pieaugt. Viņa gan šaubās, vai tas drīzumā būs iespējams - nodaļu ar fiksētu maksājumu finansē valsts, bet tā šo summu katru reizi pārtērē.
Izvadot žurnālistus, J. Logins skumīgi piebilst - ārstus satraukušas runas, ka policija varētu atteikties no apsardzes funkcijām, jo arī Laktas ielas mediķiem palīdz policisti. «Policijas darbinieki strādā mūsu nodaļā jau 12 gadu - viņi ir profesionāļi, speciāli apmācīti strādāt ar pacientiem. No policijas darba ir atkarīga ne tikai objekta un medicīnas personāla, bet visas sabiedrības drošība. Saprotiet, šeit tiešām ir cilvēki, kuri ir izdarījuši ļoti smagus nodarījumus. Atstāt viņus bez apsardzes...» šausminās ārsts.